“Niša” ir produktam, nevis biznesam! (5)

Lai noskaidrotu viedokli par dažādiem procesiem un notikumiem meža nozarē no mazā biznesa uzņēmuma pārstāvja skatpunkta, uz interviju tika aicināts SIA “Amber Wood” valdes priekšsēdētājs Ivars Akerfelds.

Kādi ir pēdējā laika lielākie, aktuālākie notikumi meža nozarē?

 

Nemainās jau nekas tik ātri. Latvija būtībā ir atkarīga no visiem starptautiskiem tirgiem. Ko mums vajag, lai mēs varētu kaut ko saražot? Mums ir vajadzīgi resursi, mums ir jāmāk ražot un strādāt, un mums vajag tirgu. Ja nav tirgus, tad nav kur pārdot. Ja nav no kā ražot, tad jūs nevarat ražot. Ja jūs esat galīgi „stulbs“, tad neko nesaražosiet, bet, ja neesat galīgi tāds, tad jūs kaut ko sadarīsiet. Par resursiem viss ir skaidrs, protams, nav patīkami, ka ir zaudēts FSC sertifikāts, to kopumā izjuta visi. Daudzi kaut ko eksportē un tieši vai netieši kaut kādu iespaidu tas atstāja. Tas varbūt bija mazāk uz darījumiem, bet vairāk tāpēc, ka ārzemju partneri skatās uz Latviju globāli, meklē te resursus, un ja FSC sertifikāta nav, tad tas ir signāls, ka te kaut kas nav kārtībā. Ja ir piedāvājumi no vairākiem resursu piegādātājiem no dažādām valstīm, protams, ka izvēlēsies to, kam ir sertifikāts, kaut arī beigu pircējs to nepieprasa obligāti, bet nevar būt drošs, ka kādā citā brīdī viņš to nepaprasīs. Bet pozitīvā ziņa ir tā, ka tagad Latvijā tiek virzīts PEFC sertifikāts , kurš patiesībā ir vairāk pieprasīts nekā FSC, vismaz mums prasa Vācija, arī Lielbritānija – tur gan FSC ir diezgan spēcīgs, bet atsevišķos gadījumos tieši prasa to otru. Tā kā PEFC būtu daudz vērtīgāks par FSC, un arī, FSC, manā skatījumā, ir kā rekets,. Jā, tā ir! Viņi izmanto nabaga pandiņas, pasaules dabas fondus, un nodarbojas ar reketu, jo viņiem nav konkrētu kritēriju savai darbībai, viņi paši izdomā, ka vajag tā vai šitā. Būtībā tajā visā ir liels subjektīvisms. FSC ir laba lieta, ja iet runa par Dienvidamerikas mežu aizsardzību un saglabāšanu, bet ne Eiropā, mums visi mežsaimniecības pamati attīstījušies simtiem gadu periodā, te ir savas tradīcijas, sava kārtība katrā valstī, balstīta uz reģionālajiem apsvērumiem. Bet te tagad kāds pakasa pauri un saka, ka nav labi tos zarus mežā dedzināt… Ok! Tie tagad nopūst, bet pēc tam atkal kāds cits pakasa pauri un saka, ka tomēr ir labi, ka tie meži deg, jo tur taču viss atjaunojas. Tagad dedzināsim mežus! Ja vienam „idiotam” ienāk prātā kaut kas, tad mums te tagad pakaļ jāskraida!

Neesmu jau tajā lietā speciālists, bet PEFC vismaz ir precīzi nodefinēti kritēriji, ir skaidri spēles likumi, un domāju, tieši tādēļ vācieši kā jau punktuāli cilvēki mums prasa tieši šo sertifikātu. Uzskatu, ka PEFC mums vismaz dotu kādu pieaugumu tirgū, bet FSC neko daudz nedeva. Tomēr kādu papīru vajag, sertifikātam ir jābūt, lai vismaz parādītu, ka jūs tai valstī galīgi visu neizzogat. Protams, ne jau mazajās galdniecībās lemj, ne man par to runāt, tas viss izriet no resursu pieejamības, kā tiek plānoti ciršanas apjomi, ciršanas tāmes valsts mežos un privātajos utt.

 

Vai privātie meža īpašnieki cirtīs, kad Latvijas valsts meži samazinās ciršanas apjomus savos mežos?

 

Nekur jau viņi nepaliks un cirtīs! Cik tad ilgi varēs necirst? Un par 2007. gada cenām vairs nav ko aizdomāties, tāds „kosmoss” vairs nebūs, tās cenas bija daudz augstākas nekā jebkur Eiropā. Nevarēja būt normāla situācija, kad dzīvoklis Rīgā maksāja dārgāk nekā Londonas centrā. Tad nu tagad mēs atgriezāmies realitātē, un arī resursu tirgus atgriežas realitātē. Zināmā mērā cenu kāpums bija saistīts arī ar anomālo iekšējo pieprasījumu. Tomēr, kā kurš izjutīs resursu deficītu, piemēram, citi jau ir ļoti atkarīgi no resursiem.

 

Kas ir tās lietas, par ko sabiedrībā nerunā, bet ļoti vajadzētu?

 

Runāt jau mēs runājam daudz, „pļurkstēt” vajadzētu beigt, beidzot vajadzētu sākt darīt. Vajag a’priori pārkārtot visas tās sistēmas, kas mūsu valstī ir. Bet domāju, ka viss notiks pats par sevi, un īstā bedre būs kaut kad nākošgad, kas saistīts ar to, ka valsts nespēj sabalansēt savus ieņēmums un izdevumus un pašlaik tikai samazina izdevumus uz dažādu savu funkciju mazināšana rēķina.  Birokrātija jau mums ir krimināla. Galdniecībā ir jātur viens cilvēks, kurš to tik dara, ka raksta atskaites, jo viena un tā pati lieta ir jāuzraksta Centrālajai statistikas pārvaldei, Valsts ieņēmumu dienestam, Valsts bankai, dabas resursu nodokļu atskaitei utt.

Nevar jau visu negatīvi uztvert, ir daudzas pozitīvas iezīmes, var redzēt, ka kaut kas tiek sakārtots. Vienalga, kādu uzņēmējdarbības veidu tu pārstāvi, nākas saskarties ar daudzām niansēm, tāpēc var saskatīt tās lietas, kas virzās pareizā virzienā, un arī tās lietas, kurās kustība  vispār nenotiek. Ja uzņēmums grib strādāt pilnīgi pareizi, godīgi un tikt galā ar birokrātiskām prasībām, tam ir jārada diezgan liela kritiskā masa un ir jārada pretī kaut kāda kapacitāte, lai varētu darboties. Tāpēc maziem uzņēmumiem ir ļoti grūti attīstīties. Par tiem jau saka, ko tas tāds mazs un melns, ražo kaut kādas virtuves mēbelītes un nodokļus nemaksā! Ko tad tas var izdarīt, ja tam uzgrūž tās pašas prasības, kas ir 10 miljonu lielam uzņēmumam. Piemēram, tā doma par mikrouzņēmumiem un to biznesu attīstīšanu ir ļoti pozitīva iezīme no valsts puses, bet liekas, ka pagaidām ar to viss ir apstājies.

 

Kā nonācāt līdz ozola un oša grīdas ražošanai?

 

Vienkārši nebija ko darīt! Nebija citu iespēju! Patiesībā, nekas labs tur nav, jo tā niša ir ļoti ierobežota ar resursu pieejamību. Vienkārši, tajos gados, kad domājām uzsākt kādu biznesu, kokapstrādes nozare bija jau izveidojusies, un bija skaidrs, ka nevarēsim ielīst lielo kokzāģētavu biznesā, nekad nesasniegsim to minimālo nepieciešamo līmeni, lai varētu konkurēt ar tiem. Ziniet, manā skatījumā vārds niša ir pilnīgi „debīls“. Pie mums ar nišu saprot lielu koridoru, kur ir divi stabi, un tur aiz tiem ir niša, un mēs ar to saprotam, ka ir jānoslēpjas un jānolien malā no pārējiem. Tādu vārdu es nepieņemu! Nekur jau tu nenoslēpsies, tāpat jau tajā barā paliksi, un nekādas tādas nišas nav. Mēs visur esam kopā, gan resursos, gan birokrātijā, gan ekonomiskajā vidē. Piemēram, ja apkārt vētra, un tu sēdi nišā, tad tevi tā neskars! Nē, tā nenotiek un visi saņems triecienus! Vienkārši tu specializējies – tev ir šaura specializācija, kādreiz jau arī tā teica.

 

Kā vērtējat darbību šaurajā specialitāte?

 

Mums pagājušogad bija lieli zaudējumi un arī tagad īstenībā nekas spožs nav redzams. Grūti pateikt, kur būtu uzņēmums pa šiem pieciem gadiem, ja tas nebūtu šajā biznesā. Un vispār, tas ir gandrīz neiespējami to noskaidrot! Par uzņēmumiem ar nešauro specializāciju arī var pateikt, ka ir ļoti daudz uzņēmumu, kas veiksmīgi attīstījušies, jo var gan kamīnmalku, gan zāģmateriālus ražot, gan arī daudz ko citu var ļoti veiksmīgi ražot. Daudz veiksmīgāk par mums! Mēs jau esam maza galdniecība, kura ražo grīdas dēļus. Eiropas līmenī, ja uzņēmuma apgrozījums ir zem pārdesmit miljoniem, tad tas ir mazs uzņēmums, un mēs tātad esam ļoti maziņš. Kokapstrādes nozare Latvijā galīgi nav attīstījusies, tā ir nožēlojamā līmenī. Kokapstrāde, tā jau ir tāda daudzveidīga nozare! Ja reiz tu strādā ar koku, tātad darbojies kokapstrādē! Nu un kas, ka koks, citreiz ir tā, ka produktā līmes, lakas, furnitūra ir vairāk nekā koka. Ne jau klienti pērc koka rāmi, klienti pērc dizainu, to, ko klienti redz. Arī tā ir kokapstrāde, bet tikai cits lielums.

 

Kā vērtējat kokapstrādes nozares attīstību pēdējos 10-20 gadu griezumā?

 

Labi, skatīsimies retrospektīvi! 91.-92. gadi, iepirka baļķi pa 15 dolāriem, pa dārgo pārdeva, bizness ātrs, naudas daudz, peļņa liela, visi laimīgi, visiem džipi uz 95. gadu! Visi apmierināti! Nāk 96., 97. gads. Baļķu cenas kāpj, kļūst aizvien sliktāk un grūtāk nopelnīt. Ko nu tagad darīs? Viena daļa met mieru, nauda ir, pērku mežus, braucu „apčakarēt” tantiņas, pa lēto pirkt, pa dārgo pārdot, un tamlīdzīgi. Citi, kuriem tā vieta nebija tik laba, sāk kaut ko darīt. Tikai 97.gadā Latvijā nopirka pirmo žāvētavu! Tajā laika varēja saskaitīt uz pirkstiem visus notikumus. 10 gadus atpakaļ nevienu dēli nežāvēja Latvijā, pārdeva tikai slapjus zāģmateriālus. Desmit gadi pagājuši, un mēs te tagad iedomāsimies, ka mums ir baigā kokapstrāde. Labi, pa desmit gadiem var sapirkt lūžņus, paņemt kredītus, nopirkt kaut kādas žāvētavas, līmes, un redzam, logu brusiņas mēs jau mākam salīmēt. Muļķības tās ir! Uzņēmumi vietējiem bāleliņiem ir tik primitīvi, ar nesakārtotu menedžmentu, viņi pa desmit gadiem nespēj attīstīties, vienīgi, aiziet uz banku, paņemt kredītu un sapirkt dzelžus. Bet savā galvā viņi pa šo laiku no nulles nespēj kļūt par guru. Pat, ja esi tajā saucamajā nišā, nekas pa tik mazu laika sprīdi nenotiks, tajā pašā Vācijā viņi ņemas simts gadus, kamēr saprot precīzi, kas ir jādara punkts punktā. Tā kā kokapstrādes nozare pie mums joprojām ir „bērnu autiņos“. Jo ne jau metāla „čupas“, kas ir uzņēmumos, nosaka nozares efektivitāti. Jā, tie metāli tur stāv, un lai stāv, neviens jau nemāk uz tiem strādāt, nemāk pārdot to produktu, ko saražo, nesaprot vispār, ko ražot. Piemēram, mēbeļrūpniecība. Cik mums ir uzņēmumi Latvijā, kuriem ir apgrozījums virs galdniecības līmeņa, virs 20 miljoniem? Es pieņemtu, ka nav neviens. Mēbeļrūpniecības līdz ar to mums arī nav! Jo tur ir vajadzīgas zināšanas, t.i. modernas zināšanas, kas veicinātu uz zināšanām balstīta ekonomika. Man ir svētā pārliecība, ka kokapstrāde ir attīstījusies pie mums tikai pēdējos 10 gados. Pirmajā brīdī tā piesardzīgi, 2004. gadā parādījās Eiropas nauda, tad sāka kustēties, bet tad atkal viss apstājās. Ir gan daži labi piemēri, kuros pēc mana skatījumam viss iet kā nākas, SIA „Kureks”, SIA „Avoti SWF”, kur es redzu, ka ir kaut kāda attīstība. Par investoriem es nerunāju! Paņemt, nomontēt, atnākt, uzlikt, vienkārši, lai dabūtu resursus, tas nav stāsts, ko varētu saukt par veiksmes stāstu. Tā nozare ir tik maziņa, ka tai vēl augt un augt, un tā vēl pat nav sākusi augt.

 

Kur redzat iespēju vai problēmas nozares izaugsmei?

 

Tās runas jau visu laiku klīst, piemēram, par celulozes papīrfabriku, taču nogulējām šo iespēju. Var jau aizbildināties ar dabas aizsardzību, nezinu, protams, visas nianses tam projektam, taču tas viss dotu kādu ieguldījumu industrijā. Jo kokapstrādē var viegli runāt – vajag tādu un tādu resursu, šo baļķi gribu un viss, bet mežizstrāde ir saistīta ar visiem resursiem kopā. Ja tev nav cenas papīrmalkai vai malku nevari pārdot, tad jāmēģina iegūt tā nauda uz citu resursu rēķina, ko īstenībā ir baigi grūti izdarīt, vai arī nevari normāli veikt mežizstrādi. Tas viss ietekmē kopējo procesu.

Ķīnieši nāks! Mums ir daudz brīvu dzīvokļu un būs daudz ķīniešu. Tā ir ļoti reālā iespēja! Pēc gadiem 10 un 20 gadiem te būs daudz ķīniešu. Pēc gadiem simts ķīniešu būs vairāk nekā latviešu. Ķīniešus es piesaucu, jo par viņiem viedoklis, ka viņi tādi strādīgi, cītīgi. Arī Vācijā, kad es mācījos, tur ir tāds vārds „leistungsdruck“- „spiediens uz darbību”. Tur nemokās, nevienam pakaļ neskraida, viņi to saprot. Ja kāds nesaprot, baigi labi, viņš nokrīt no trases. No piecdesmit beigušajiem labi apmaksātu darbu atrod tikai pieci. Protams, darbu var atrast, bet nekādi brīnumi tur nenotiks. Pie mums ir savādāk, pie mums ir tas komfortiņš, mums te plašums visapkārt, ja kas, braukšu uz laukiem zemi art, mums ir kur atkāpties, ja galīgi te piegriezīsies, uz Īriju aizbraukšu ielas slaucīt, tad es būšu baigais vecis. Iespringt neviens nevēlās! Mums tas nav moderni! Bet pa lēto nekas nenotiek! Ķīnā ir vienkāršāk, tur no 1000 ir 1, pārējie 999 dodas meklēt citas iespējas.

 

Kādi uzņēmuma nākotnes plāni, krīzi pārvarot?

 

To sauc par dzīves skolu. Piemēram, tu ej pa ielu un nokrīti. Tu vari iet uz pilsētas domi un sūdzēties, ka sētnieks, „draņķis”, ka nav nokasījis slideno ietvi. Tad sētnieks saņems rājienu, nākamreiz tu iesi, viss būs nokasīts ar smiltiņām, un tev liksies, ka visu esi izdarījis. Tā ir vainas meklēšana ārpus. Tāpat kā valsts vainīga ar savu birokrātiju, piegādātāji vainīgi, ka koki nav labi, pircēji vainīgi, ka nemaksā. Bet patiesībā, ja tu ej pa ielu un nokrīti, tev, pirmkārt, vajag padomāt, vai skatījies zem kājām, vai kurpes ir ar zoli, un vai vispār nevarēji iet pa citu ceļu? Par to vajadzētu padomāt un izdarīt secinājumus, un tas būtu daudz ilgtspējīgāk. Ja tu gribi būt veiksmīgs, tev jāspēj atrast sevī tās problēmas, un ja tu redzi, ka problēma nav tevī, bet apkārtējos, tad neej uz turieni, izvairies, meklē citu vidi, ja ar esošo nespēj tikt galā. Tas pats ir ar nišām, ja nevari pavilkt ar esošo produktu, tad ir jāmainās, nevis jāraud. Tā vaina bieži vien ir tajā, kā nespējam prognozēt, ka tur būs slidens un ka nokritīsim. Tad, kad mūsu uzņēmumi sasniegs šo līmeni, kad sāks domāt, kā būs nākotnē. Jā, tad tas būtu labs rādītājs, tad varēs teikt, ka kaut ko esam iemācījušies. Mēs turpināsim strādāt!

 

 

omentāri par ““Niša” ir produktam, nevis biznesam! (5)

  • 2011. gada 13. janvāris at 18:58
    Permalink

    Man gan bija interesanti lasīt tieši to, ko par šīm lietām domā uzņēmuma vadītājs, nevis ministrijas un visādu departamentu darbinieku izkoriģētās spriedelēšanas. Un baigi rediģēt arī nevajag, tā ir vīra runa nevis ģimnāzijas skolotāja lekcija

    Atbildēt
  • 2011. gada 19. janvāris at 11:35
    Permalink

    Labs raksts! Ivars savā elementā. 😉

    Pazīstu viņu kopš Meža fakutātes laikiem – jau tad viņa skatījums par lietām bija stipri plašāks nekā citiem pasniedzējiem, nemaz nerunājot par “vienkāršo” tautu.
    Ciešāk sadarboties iznāca starp 2001.-2004.g. – prieks atcerēties, jo katra saruna bija ko vērta. Un labi ir tas, ka Ivars prot nopietnas lietas izrunāt ar humora piedevu!

    LAI VEICAS!

    Atbildēt
  • 2013. gada 20. septembris at 15:01
    Permalink

    kurš sastādīja jautājumus?

    1) vai tad kokapstrādes uzņēmuma valdes priekšsēdētājām jāuzdod jautājumi par: aktuālākie notikumi meža nozarē, vai privātie meža īpašnieki cirtīs utt.? viņš jau nav kāds ministrijas vai meža departamenta darbinieks, lai to zinātu! varētu kādus saistošus jautājumus uzdot!
    2) kopš kura laikā kokapstrāde un parketa ražošana palika “šaurā specialitātē”?
    3) jautājums nr.3 – kas tas vispār par jautājumu?!
    4) vai tad intervija nebija jākoriģē pirms likt vortālā? (izskatās, ka intervēja kādu uzņēmuma melnstrādnieku, nevis valdes priekšsēdētāju)

    Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *