Meža mašīnu operators – profesija vai dzīvesveids? (8)

 

Meža mašīnu operators – profesija, vai dzīvesveids? Ko darīt, lai profesija Meža mašīnu operators būtu prestiža!

Ir pagājuši divi gadi kopš es strādāju par Meža mašīnu operatoru instruktoru un ikdienā galvenokārt nodarbojos ar jau strādājošo meža mašīnu operatoru apmācību – viņu profesionālo prasmju un kvalifikācijas celšanu.

Laika gaitā ir nācies strādāt ar dažādu līmeņu operatoriem no visdažādākajiem uzņēmumiem, sākot ar tādiem, kuros ir tikai 1 vai 2 meža mašīnas un beidzot ar uzņēmumiem, kam pieder tiešām liels skaits meža mašīnu. Varu teikt, ka šajos 2 gados ir paveikts krietns darba apjoms šajā apmācību jomā, bet, protams, vēl ir jāturpina iesāktais darbs lielākos un mazākos Latvijas mežizstrādes uzņēmumos. Pa šiem gadiem esmu novērojis, ka mežizstrādes uzņēmumos ir vērojama liela kadru mainība, un tas, manuprāt, ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem, gan meža nozarē kopumā. Tāpēc gluži dabiski rodas jautājums, kāpēc ir tik regulāra kadru rotācija? Lai cik tas varbūt neizklausīto neticama, kadru trūkums un mainība ir pati galvenā problēma arī citās Eiropas valstīs, kurās notiek aktīva mežizstrāde! Cilvēki vairs negrib strādāt meža nozarē, tā vietā jaunieši izvēlas prestižākas un lielākus ienākumos sološas profesijas – baņķieri, juristi, ārsti un citi „ofisu profesijas”. Situācija nedaudz labāka ir tikai Somijā un Zviedrijā, kur ir daudzu gadu mežizstrādes tradīcijas, lai gan jaunākā informācija no šīm valstīm liecina, ka arī tur signāli par šo problēmu jau sāk parādīties arvien vairāk un vairāk.

Šoreiz gribētu vairāk uzrunāt Latvijas mežizstrādes uzņēmumu vadītājus, īpašniekus. Gribētu kaut nedaudz likt aizdomāties par to, kas tieši Latvijā vēl ir darāms un maināms, lai profesija „meža mašīnu operators” būtu prestiža un pievilcīga. Lai par operatoriem gribētu kļūt arī jaunieši. Lai operators no meža neaizbēgtu tikai pēc pāris harvestera vai forvardera kabīnē pavadītajiem darba gadiem vai pat tikai dažiem mēnešiem.

Viena lieta ir vienkārši nopirkt jaunu un modernu mežtehniku, bet pavisam cita lieta ir – iegādāties Latvijas apstākļiem optimāli nokomplektētu meža mašīnu, un pats svarīgākais – nodrošināt arī tās atbilstoša tehniskā stāvokļa uzturēšanu ekspluatācijas laikā. Nevar gaidīt, ka ar neatbilstoši nokomplektētu meža mašīnu būs iespējams sasniegt augstus darba ražības rādītājus! Manuprāt, ir diezgan naivi cerēt, ka profesionāls meža mašīnu operators spēs nest maksimālo peļņu, strādājot ar tehnikas vienību, kurai ir tehniski bojājumi, defekti utt. Lai gan bieži esmu dzirdējis šādu frāzi „vēl jau pastrādāt var!”. Der atcerēties senu latviešu parunu: „Skopais maksā divreiz!”. Laikus nenovērsts neliels tehnikas bojājums pilnīgi droši novedīs pie daudz pamatīgākiem mašīnas bojājumiem un tam sekos neplānotas dīkstāve un dārgs remonts.

Minēšu tikai dažus piemērus ar šādiem bojājumiem, kas sākumā var liekties „nieks” (jo pēc būtības mašīna jau vēl darbojas un kādu laiciņu ir izmantojama), bet vēlāk var kļūt par nopietnu problēmu – nepietiekams spiediens hidrosistēmā, bojātas vadības sviras, nepilnīgi darbojas vidus savienojuma svārstību bremze, nedarbojas harvestera galvas svārstību slāpētājs, nepietiekošs darba apgaismojums utt. Varētu minēt vēl un vēl dažādus līdzīgus tehnikas mezglu bojājuma veidus, ar kuriem meža mašīnu operatoriem savā ikdienas darbā nākas sastapties daudz biežāk nekā mēs varētu iedomāties, turklāt daudz biežāk nekā tam normāli vajadzētu būt. Lieliski zinu, ka rezerves daļas šiem meža traktoriem nebūt nav lētas, un tas bieži vien uzņēmumu spiež meklēt alternatīvus risinājumus, bet derētu atcerēties, ka mašīnās ir arī tādas sarežģītas un ļoti svarīgas detaļas, kuru aizstāšanai nav vērts un arī nedrīkstētu meklēt „lētākus risinājumus”! Jo tādā gadījumā tiek zaudēts ne tikai laiks, bet arī daļa uzņēmuma ienākumu un peļņas, jo katra šāda neplānota dīkstāve vienmēr rada neizbēgamus zaudējumus. Protams, ir detaļas, kuras var aizvietot, un reizēm gadās, ka šāds „neoriģināls” pat nokalpo ilgāk nekā oriģinālā detaļa, taču uzņēmuma vadībai un mehāniķiem būtu jāspēj racionāli saprast un izvērtēt – kuras ir tās detaļas ir aizvietojamas ar neoriģinālo detaļu, bet kuras nedrīkst, jo tās ir pārāk svarīgas visas mašīnas kvalitatīvai un ražīgai darbībai kopumā.

Manuprāt, mežizstrādes uzņēmumiem vajadzētu aizdomātos par to, ka meža mašīnas nav izstrādāts un veidotas tikai un vienīgi operatora komfortam, bet gan tā, lai uzņēmums, kas iegādājies šo mašīnu, pareizi to izmantojot varētu sasniegt maksimālos ražīguma rādītājus – nozāģētu vai pievestu pēc iespējas vairāk kubikmetrus koksnes īsākā laika posmā ar pēc iespēji mazākām ražošanas izmaksām. Operatora darba komforts un ergonomika ir tikai viena no vairākām ražotāju piedāvātajām rūpēm par klientu!

Tieši tāpat ir svarīgi apzināties, ka operators nespēj strādāt ar augstāko darba ražīgumu un pilnvērtīgi, ja netiek sabalansētas atbilstošas darba un atpūtas laika proporcijas un operatoriem nav nodrošināta piemērota atpūtas vieta. Gan vairākos ārzemju pētījumos ir pierādīts, gan pēc savas ilggadējās darba pieredzes varu droši teikt, ka ar maksimālu atdevi harvestera operators ir spējīgs strādāt 4-5h, bet pēc tam viņam būtu pilnvērtīgi jāatpūšas pirms nākamās darba maiņas uzsākšanas. Viens no optimālākajiem variantiem būtu, ja uz 1 harvestera varētu strādāt 6 operatori – 3 operatoru pāri, un tad šīs operatoru brigādes darbu varētu organizēt sekojoši: pirmais operatoru pāris nostrādā mežā 24h – abi operatori strādā mainoties ik pa 4h, pēc tam tieši tāpat mainoties ik pa 4h strādā otrais operatoru pāris, kurus, savukārt, nomaina un atkal tieši tāpat strādā trešais operatoru pāris.

Vēl viens no produktīviem maiņu variantiem ir sekojošs: 2 operatori uz 1 tehnikas vienības strādā 5 dienas nedēļā. Darba dienas grafiks būtu šāds:

Pirmais operators strādā no 08:00-12:00 un tad atpūšas vagoniņā, lai atgrieztos mašīnas kabīnē un strādātu no 16:00-20:00. Otrs operators strādā no 12:00-16:00 un tad atpūšas, lai atgrieztos mašīnas kabīnē un strādātu no 20:00-24:00. Pēc 2.maiņas pabeigšanas operatori dodas mājās un pienācīgi atpūšas.

Abi šie varianti ir ražīgi un savulaik arī pārbaudīti praksē – tā teikt „uz savas ādas”! Darbs tiešām darījās gan raitāk, darba ražība bija augstāka, kā arī kļūdas vai tehnikas bojājumi, kas reizēm rodas tikai noguruma izraisītas neuzmanības dēļ samazinājās. Turklāt jutos arī fiziski un garīgi daudz labāk, jo tiešām biju regulāri un pietiekami atpūties.

Protams, šo sakot es jau uzreiz „dzirdu” iebildumus un dažādu apstākļu piesaukšanu gan no uzņēmuma vadības, gan arī no pašu operatoru puses, tāpēc taisnības labad uzreiz arī atzīmēju – šādus maiņu grafikus daudz vieglāk ir realizēt, ja uzņēmumiem izstrādājamās cirsmas nebūtu izkaisītas pa visu valsti, bet atrastos pēc iespējas tuvāk savam reģionam un operatoru mājvietai. Tomēr vajadzētu par šāda veida darba grafikiem padomāt katram, kurš šobrīd ir pret un nepaslinkot – kaut uz 1 mēnesi izmēģināt šos grafikus praksē, ja tas iespējams tīri no cirsmu izvietojuma un operatoru dzīves vietas attāluma no cirsmas līdz mājām. Pēc šādi nostrādāta mēneša, savelkot kopā visus uzņēmuma rezultātus, esmu diezgan drošs, ka apmierināti būtu visi!

Taču Latvijā prakse šobrīd, ar atsevišķiem patīkamiem izņēmumiem, pārsvarā ir sekojoša – lielākā daļa operatoru strādā 6-8 h, pēc tam 6-8 h velta atpūtai vai guļ, un tad atkal sēžas harvesterā un sāk strādāt savu maiņu 6-8h. Šāds darba ritms operatoriem turpmākās trīs līdz sešas dienas, pēc kurām viņiem pienākas 3 brīvdienas. Lielākai daļai darbinieku nākas dzīvot mežā – treilera tipa vagoniņos, kas parasti paredzēti dzīvošanai vasarā pie ezera. Saprotu, ka daļai cilvēku „no malas” varētu būt grūti iztēloties, kā tas reāli notiek dabā, bet varu atklāt – tie noteikti nav tie labākie dzīves un darba apstākļi. Pieļauju, ka tas ir viens no svarīgākajiem pretargumentiem, kāpēc jaunieši nebūt neraujas darbam par operatoriem!

Minēšu piemēru, lai arī tie, kas nav saistīti ar mežizstrādi, varētu to labāk saprast. Iedomājieties, ka grāmatvedības pakalpojumu uzņēmums ierīkotu savu biroju šāda veida vagoniņā un piecas dienas nedēļā no tā vada savu uzņēmumu, ievērojot iepriekšminēto darba un atpūtas grafiku, t.i. ik pēc 6-8 stundām doties gulēt un pēc tāda paša laika mosties. Turklāt šādā veidā uzņēmums varētu gūt gan iespaidīgu līdzekļu ietaupījumus uz biroja telpu īres rēķina, gan neatkārtojamu pieredzi komandas saliedēšanā – cik zināms komandas saliedēšanas kursi, kur aktīvi piedāvā dažādas firmas maksā lielu naudu! Bet pieņemsim, ka kādu dienu strādājot pēc šī pieņemtā darba grafika, šim uzņēmumam pēkšņi salūst darba auto un tagad nākas to saremontēt turpat pie vagoniņa. Piemēram, kādam darbiniekam pašam ir jānomaina degviela sūknis vai jāsalabo pārnesuma kārba, jo jums taču birojā nav neviena profesionāla mehāniķa, turklāt priekšniekam var šķist, ka ir pārāk dārgi izmantot šāda veida servisa pakalpojumus no malas. Pēc paveiktajiem remonta darbiem saprotams, ka atvēlētais laiks atpūtai ir beidzies, un darbiniekam, kurš veica šo remontu, nekavējoties ir jāsāk atkal strādāt – darīt savi tiešie darba pienākumi. Jo nestrādāt nedrīkst, tāpēc, ka tas uzņēmumam radīs zaudējumus. Neizklausās pārāk jauki, vai ne?! Diez vai Jūs tik viegli atradīsies grāmatvedi, juristu, pārdošanas aģentu vai kādu citu biroja darbinieku, kurš gribētu regulāri pats remontēt uzņēmuma dienesta mašīnas.

Varbūt daudziem var likties, kas tas nav pieminēšanas vērts vai ir pilnīgs manis paša izdomājums, bet nē – diemžēl, tā ir daudzu meža mašīnu operatoru parasta ikdiena.

Lieki piebilst, ka operators, kurš nav atpūties, bet 3-4 stundas meža uz vietas, reizēm pat bez atbilstoša aprīkojuma, lietū, sniegā, naktī vai aukstumā, ir remontējis savu harvesteru vai forvarderu, nebūt vairs nespēs uzrādīt augstu darba ražīgumu, ja uzreiz pēc tam sēdīsies kabīnē, lai gāztu kokus un veiktu to kvalitatīvu apstrādi.

Tādēļ, uzskatu, ka kopīgi būtu jāmeklē risinājumi šai problēmai, lai šīs lietas sakārtotu un rezultātā uzņēmums regulāri spētu gūt maksimālus ienākumus ilgtermiņā. Es nebūt negribu teikt, ka operatoram nav jāprot veikt meža mašīnu ikdienas tehniskās apkopes, ka operatoram nav pašam jānomaina kāda pārrauta šļūtene, jāuzliek jauna ķēde un zāģa sliede, vai jāsaprot, kurš no drošinātājiem ir izdedzis, lai dēļ šādiem pavisam nelieliem bojājumiem nebūtu jāsauc servisa pārstāvji un jāmaksā liela cena par tik vienkāršu remontiņu, bet svarīgi saprast, ka operatoram nedrīkstētu uzkraut pilnīgi visus darbus, ieskaitot sagādes jautājumus un nopietnu remontu veikšanu.

Noteikti būtu jāsakārto jautājums par operatoru pienākumiem un atbildību, atbilstoši noteiktajam amatam. Ja uzņēmums grib izturēt pašreizējo konkurenci, kad tirgus situācija Latvijā joprojām ir zem saukļa „uzvar lētākais pakalpojums”, tad šo pakalpojuma „lētumu” nedrīkst iegūt un balstīt tikai uz operatoru pārslodzi.

Jaunā Meža mašīnu operatora profesijas standarta 2. punkta 2. apakšpunktā noteikts operatoriem profesionālas darbības pamatuzdevumi:

“Meža mašīnu operators strādā ar meža apsaimniekošanas darbiem paredzētām speciālām meža mašīnām (harvesteru, forvarderu, augsnes gatavotāju, šķeldotāju, saiņotāju, celmu rāvēju, stādītāju), veic koku zāģēšanu un apstrādi, kokmateriālu pievešanu līdz ceļmalas krautuvei, kā arī celmu raušanu, ciršanas atlieku saiņošanu un pārstrādi kurināmās koksnes šķeldās, meža augsnes sagatavošanu un kociņu stādīšanu”.

Tik pat svarīgs punkts šajā profesijas standartā ir 3. punkta 4 apakšpunkts, kurā runāts par operatora profesijai nepieciešamajām profesionālajām kompetencēm:

“Spēja uzturēt mašīnas tehniskā darba kārtībā, veikt ikdienas un periodiskās tehniskās apkopes un vienkāršus remonta darbus, izmantojot meža mašīnas tehnisko informāciju”.

Tātad operatoram ir jābūt profesionālam savu tiešo darbu veikšanā (izmantojot optimālus darba paņēmienus un nebojājot uzticēto mašīnu jāstrādā maksimāli ražīgi), kā arī jāprot uzturēt darba kārtībā un kopt savu mašīnu, kā arī veikt nelielus un vienkāršu remontdarbus, kas neprasa dziļas speciālās zināšana, specifiskus darba instrumentus vai pat papildaprīkojumu un neaizņem vairākas stundas vai pat dienas. Bet operatoram ārpus tiešo darba pienākumu veikšanas savā atpūtas laikā nav jābūt arī sagādniekam-mehāniķiem vienā personā!

Negribētos ticēt, ka ir uzņēmumi, kuri saviem mehāniķiem, sagādniekiem vai mežizstrādes meistariem liktu gāzt kokus vai pievest sortimentus no cirsmas uz krautuvi!

Ja gribam no operatora sagaidīt maksimālu atdevi un augstu darba ražīgumu, tad uzņēmuma vadībai vai vismaz Tehniskās daļas vadītājam no paša sākuma ir ieteicams izskatīt šo Meža mašīnu profesijas standartu, pēc tam saprast, kādas prasības un darba pienākumus līdz šim konkrētais uzņēmums ir licis veikt operatoriem, un tad izņemt no šo pienākumu saraksta un galvenais – operatora ikdienas, tos uzdevumus, kas nav minēt šajā profesijas standartā un neattiecas uz operatora profesiju. Operatoram jau profesijas standartā ir noteikta pietiekami liela atbildība un pienākumu slogs. Nedomāju, ka ir pareizi un ekonomiski pamatoti uzlikt operatoriem par pienākumu nodarboties vēl ar sagādes darbiem, t.i. domāt, kā sagādāt eļļas, degvielu, rezerves daļas, pašiem meklēt treileri harvestera vai forvardera pārvešanai uz citu cirsmu, kā arī prasīt, lai operatori paši remontē galvenos mašīnas mezglus, it sevišķi, ja tas jādara uz vietas mežā. Turklāt bieži operatoriem nav pietiekošas zināšanas un kompetences, lai veiktu kādu konkrētu, sarežģītu vai pat specifisku remontu. Rezultātā – remonts tiek veikts nekvalitatīvi un pēc kāda laika neizbēgami seko jau daudz pamatīgāks un arī dārgāks tehnikas bojājums. Ja remontu būtu veicis uzņēmumā strādājošs profesionāls mehāniķis, tad ļoti iespējams, ka remontam patērētais laiks būtu īsāks, tehnika tiktu salabota kvalitatīvi. Turklāt operatori ar šo mašīnu pēc tam vēl ilgi strādātu ražīgi, jo gan tehnika būtu atbilstošā kārtībā, gan operatori remonta laikā būtu normāli atpūtušies – tātad pilnībā gatavi savam tiešajam darbam. Tātad – lai izvairītos no šādām pašu radītām kļūdām, par kurām var nākties samaksāt dārgāk nekā tam būtu jāmaksā, šāda veida darbi būtu jāuztic kvalificētam un profesionālam mehāniķim.

Protams, ja uzņēmumā strādā kāds operators, kurš vienlaikus ir arī īsts lietaskoks tehniskajos jautājumos un lieliski pārzina harvestera un forvardera uzbūvi, tas ir tikai apsveicami un šis uzņēmumam ir ļoti paveicies! Ticiet man – šī operatora mašīnai būs vismazākās dīkstāves un vismazākās remontu izmaksas, jo viņš to kops un uzturēs lieliskā darba kārtībā. Bet nelieciet šim operatoram būt par „universālo kareivi” – tas nenesīs vēlamos rezultātus, jo viens cilvēks nevar veikt vairākus darbus vienlīdz ražīgi un kvalitatīvi. Ja vēlaties, varat to atļauties un tam piekrīt arī pats operators, organizējiet šī operatora darbu dalīti – 2 nedēļas darbs ar meža mašīnu, divas nedēļas par mehāniķi, bet nekad nelieciet viņam to darīt vienlaikus!

Latvijā joprojām akūti trūkst kvalificēti meža mašīnu operatori. Un šis jautājums steidzami būtu jārisina valstiskā līmenī – aktīvi nodrošinot kvalitatīvu un profesionālu jauno operatoru sagatavošanu tehnikumos vai arodskolās.

Kā pirmo soli jau strādājošo operatoru kvalifikācijas celšanā nekautrēšos minēt mūsu Meža mašīnu operatoru mācību centru. Bet ar to, protams, ir par maz, jo mācību centrs nevar nepieciešamajā daudzumā nodrošināt meža nozari ar trūkstošajiem speciālistiem.

Kā nākamo soli varu minēt to, ka kopš 2010.gada oktobra Ogres Meža tehnikums ir uzsācis sagatavot jaunos meža mašīnu operatorus 1,5-gadīgās profesionālās izglītības programmas ietvaros. Taču tas ir tikai pats sākums un šodien pastāvošo speciālistu trūkumu un lielo kadru mainību nebūt vēl nenovērš.

Manu augstāk minēto problēmu nav iespējams atrisināt, ja meža mašīnu operatoriem netiks radīti cilvēcīgi darba apstākļi un saprātīga darba slodze. Ja turpināsies kā līdz šim un netiks meklēti risinājumi, tad lielākā daļa operatoru, uzkrājot pieredzi un sasniedzot augstāku profesionālo līmeni, sapratīs, ka nav nekādas atšķirības, vai strādāt Krievijā, Norvēģijā vai Francijā – tāpat atpūties viņš nebūs, mājās nokļūs diezgan reti. Atšķirība tikai tā, ka iepriekš minētājās valstīs viņš, visticamāk, par šo pašu darbu saņems jūtami lielāku samaksu. Otrs variants, ko operators var izvēlēties – aiziet strādāt uz to uzņēmumu, kur šīs darba organizatoriskās problēmas ir pietiekami sakārtotas. Taču Latvijā tādu uzņēmumu nav daudz, bet tikai daži un, lai tiktu strādāt tajos, operatori nereti vistiešākajā nozīmē – gaida rindā uz brīvu vietu. Uzskatu, ka arī citu uzņēmumu vadībām no šādiem sakārtotajiem un pareizi organizētiem mežizstrādes uzņēmumiem ar steigu vajadzētu pārņemt viņu labo pieredzi, un sakārtot šīs lietas arī savā uzņēmumā.

Pats dīvainākais brīžiem šķiet tas, ka nereti vairāku uzņēmumu vadība atsakās ieguldīt savu operatoru kvalifikācijas celšanā, aizbildinoties un pat sūdzoties, ka „operatori jau bieži aiziet prom, tikko ir iemācījušies strādāt”, bet tajā paša laikā negrib saprast, ka ne jau vienmēr par iemeslu operatora aiziešanai ir tas, ka „kaimiņš pa 5 santīmiem vairāk maksā”, bet gan daudzos gadījumos patiesais aiziešanas iemesls ir vai nu sliktā darba organizācija paša uzņēmumā, vai pat necilvēciskie apstākļi bez normālas atpūta iespējām. Protams, tāpat kā citās nozarēs, arī meža nozarē netrūkst tā sauktie „laimes meklētāji”, kas klejo no viena uzņēmuma uz otru un tiem nekad un nekur nav labi, bet ne vienmēr tā ir kā norma!

Nobeigumā gribētu novēlēt uzņēmējiem izturību nebeidzamajā konkurences cīņā „uzvar lētākā pakalpojuma sniedzējs”, kā arī rast risinājumus visgrūtākajās situācijās un tomēr atrast spēkus un idejas, lai veidotu savu uzņēmumu pievilcīgu esošajiem un potenciālajiem darba ņēmējiem. Jo uzņēmums var nopirkt visjaunāko un visdārgāko tehniku, bet, ja nebūs kārtīgs mežizstrādes meistars, kas organizē darbus, ja nebūs profesionāli un motivēti operatori, kas uz tās strādā, ja nebūs profesionāli mehāniķi, kas šo tehniku pareizi un kvalitatīvi remontē, tad diez vai šis uzņēmums būs veiksmīgs, pelnošs un ilgdzīvojošs.

Savukārt operatoriem iesaku vispirms izvērtēt un mīlēt savu darbu, godīgi novērtēt savas profesionālās kompetences un neapstāties to pilnveidošanā gadu no gada, neskriet no uzņēmuma uz uzņēmumu tikai tāpēc, ka kāds pateica, ka tur maskā dažus santīmus vairāk, bet tajā pašā laikā noklusēja, ka tur ir jāveic arī lērums citu papildus darbu, kurus īstenībā būtu jādara sagādniekam vai mehāniķim, kā arī rosinu pašiem aktīvāk piedalīties dažādu jautājumu risināšanā, kas skar jūsu ikdienu, darba vidi, atpūtas iespējas un citus svarīgus jautājumus.

Lai mums visiem kopā izdodas!

omentāri par “Meža mašīnu operators – profesija vai dzīvesveids? (8)

  • 2011. gada 14. janvāris at 22:05
    Permalink

    Nebūtu par skādi ja šo rakstu izlasītu un pakomentētu paši operatori.Mans viedoklis ir jābūt vismaz četri operatori vienai mašīnai,un atruna ka četratā nevar nopelnīt nav pamatota.Parasti darbam paredzētais laiks pašiem nemanot tiek izniekots.

    Atbildēt
  • 2011. gada 15. janvāris at 00:02
    Permalink

    Strādāju par forvardera operātoru. Šobrīd nevaru pabarot savu ģimeni, jo meža tehnika regulāri plīstot ir saplīsusi pa visam. Diez vai kādam interesē, vismazāk jau darba devējam, ka lielāko daļu no sava darba laika es pavadu remontējot meža tehniku, ka šajā nozarē nav brīvu vakanto darba vietu, lai gan par mācībām esmu samaksājis krietnu naudas žūksni!

    Atbildēt
  • 2011. gada 16. janvāris at 21:34
    Permalink

    Vecis lietu runā!

    Jūt, ka pats no operatoriem nācis, pats nedēļām būdā dzīvojis, pats salā traktoru remontējis.
    Bet vai tad Latvijā 90% darba devējiem šitais viss kaut mazliet interesē? Ka tik sievai vai mīļākajai var jaunu Mersi var iepirkt, pofig kā večiem pa mežu iet.

    Atbildēt
  • 2011. gada 17. janvāris at 16:43
    Permalink

    Domāju ka nebūs nekad tā ka viss būs. Esmu operators, bet vairs neuztveru savu profesiju nopietni.

    Atbildēt
  • 2011. gada 22. janvāris at 11:23
    Permalink

    Es sava firma frāzi „vēl jau pastrādāt var!”. esmu dzirdejis daudz reižu . un tadeļ remontā pavadu lielako daļu, nevis meža gāžot kokus .

    Atbildēt
  • 2011. gada 22. janvāris at 18:31
    Permalink

    Daudzas lietas atkarīgas arī no pašiem operatoriem, piemeram, atieksmite pret to dzelzi…

    Atbildēt
  • 2011. gada 16. aprīlis at 17:38
    Permalink

    bet kapec tad pasi skoti,angli,somi strada uz vienu tehnikas vienibu 1,operators un tehnika ir kartiba un raziba normala un nekadas dikstaves,pats uz savas adas parbaudiju tur ir cita attieksme,un nevienai firmai nespiez smadzenes lizingi un citi finansu jautajumi ka pie mums lv.ejiet rata .vas.lv pasi pelna miljonus bet operatori kapeikas.

    Atbildēt
  • 2011. gada 30. aprīlis at 10:00
    Permalink

    Jā, šis vecis runā par lietu. Un ja tehnika ir vecāka, tad viņa ir jātaisa. Bet ja tev ir kādas aizķeršanās, tad tevi zākā, piemēram par ādiņu valkātājiem. Lai kantoris vispirms laikus sagādā rezerves daļas un nodrosina normālus remonta apstākļus. Un uzņēmumi neprot novērtēt mūs kā meža tehnikas operatorus.

    Atbildēt
  • 2011. gada 4. decembris at 09:57
    Permalink

    Nezinu vai lielākā daļa no šī raksta ir ekonomiski pamatojama! Šis pats raksta autors man sniedza instruktāžu kā ražīgāk un “ekonomiskāk”strādāt ar forvarderi. Lielāko tiesu mācīšana bija sauksim tā -agresīvais darba stils. Piekrītu, ka pie tādas strādāšanas metodes ceļas darba ražīgums, bet īslaicīgs. Jo remonts kas ir nepieciešams pēc tāda darba stila aizņem zināmu laiku un atņem noteiktu naudas summu darba devējam un ņēmējam.

    Un “apmācības” finālā šis pats raksta autors, MEKAs instruktors mums “muļķīšiem” dzina batonus ausīs, ka viņš pats personīgi 12 stundu maiņā ar “trīsriteni” esot no cirsmas uz krautuvi pievedis 740 kubikmetrus kokmateriālu.

    Atbildēt
  • 2012. gada 28. janvāris at 20:21
    Permalink

    Nesaprotu par kādu prestižu profesiju gribat pataisīt mežtehnikas operātoru,parasts melnstrādnieks kas gandē veselību ar negulētām naktīm un reāli pārstrādātām stundām neskaitot tās stundas kuras pavada sēžot darbu veicot.Kabīnē sēžu no 1996gada un tagat nejūtos ka nu esmu( baigais).Paudzes maiņa notiek lēni tas fakts.Darba devējam emu vajadzīgs tikmēr ,kamēr raustīšu ručkas un viss par pārējo viņiem nospļauties un ja kādsko sola ko vairāk tad zinat tas ir blefs vai kartupeļu ordenis kuru atņems noteikti pie kādas mazas neveiksmes darbu veicot,bet darbs ir intresants!

    Atbildēt
  • 2012. gada 2. oktobris at 10:03
    Permalink

    varbuut peec 3paaudzeem kautkas mainiisies un buus mums kaa zviedrijaa, bet pagaidaam nu ir taa kaa ir. Straadaasim un salsim tajos vagoninjos taapaat kaa ieprieks;(

    Atbildēt

Atbildēt uz Operators Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *