Produkcija ir jārada katram klientam, nevis jārada sava mēbeļu līnija un tad jāpiedāvā klientiem

Lai noskaidrotu, kā tad klājas mēbeļu nozarē uzņēmumiem, devāmies ciemos pie mēbeļu ražošanas uzņēmuma „EIBE-L” īpašnieka Rūda Lūsiņa.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par mēbeļu rūpniecības lejupslīdi Latvijā. Lai uzzinātu viedokli par esošo situāciju mēbeļu biznesā, šoreiz vortāls Latforin.info viesojās pie viena no lielākajiem Jelgavas mēbeļu uzņēmumiem SIA EIBE-L, kas darbojās jau kopš 1992. gada. Uzņēmums nodarbina ~140 strādniekus, pārstrādājot 500 m3 koksnes mēnesī. EIBE-L ražo masīva priedes koka mēbeles, sākot ar priedes dēļu žāvēšanu un beidzot ar gatavu produkciju. Papildus ražošanas virziens ir skaidu briketes. Uzņēmums visu saražoto produkciju eksportē, galvenokārt, uz Vāciju, Somiju, Austriju.

Kā jau lielākā daļa 90-to gadu beigās veidojušos uzņēmumu pārstāvji atzīst, ka tas bija laiks, kad, esot īstajā vietā un laikā, bija iespēja veidot savu uzņēmumu. Šādā ceļā radās arī uzņēmums, kas mūsdienās atpazīstams ar nosaukumu „EIBE-L”. Vēl kā papildus nosacījums kalpoja tas, ka uzņēmuma īpašniekam Rūdim Lūsiņam bija jau pieredze mēbeļu ražošanas jomā, uzkrāta strādājot kādreizējā sadzīves pakalpojumu uzņēmuma mēbeļu cehā Jelgavā. Atskatoties uz uzņēmuma veidošanas pirmsākumiem, R.Lūsiņš saka, ka smagākais ir aiz muguras un paveikts.

 

Jaunieši un mēbeļu ražošana

Arī mūsu uzņēmumā jaunieši meklē darbu. Bet uzreiz jāatzīst, ka tiem jauniešiem, kuriem ir iekšā šī aroda prasmes, šeit pastāv reālas iespējas kāpt pa karjeras kāpnēm, pakāpeniski apgūstot ar katru pozīciju papildus iemaņas, darbības utt. Šobrīd no arodskolām nāk pietiekami labi „kadri”. Mūsu uzņēmumā vairāk nepieciešami darbinieki ar praktiskām iemaņām un zināšanām, nevis teorētiķi. Lai gan jāatzīst, ka, ja nav pietiekama tehniskā bāze arodvidusskolās, tad praktiskais iemaņas jaunietis iemācās tikai uzņēmumā. Rezultātā izveidojas situācija, ka jaunietis pēc skolas, ierodoties uzņēmumā pirmo laiku tikai mācās, nevis strādā.

Ja nav spēcīgas aizmugures, vai arī pamatīgi apgūts šīs profesijas arods, tad nākotnes perspektīvas jauniešiem nemaz nav tik spožas. Bieži jaunieši vairāk sagatavoti kalpošanai, nevis jaunu uzņēmumu veidošanai.

 

Ieejas barjeras mēbeļu ražošanā

Šobrīd, lai nodarbotos ar šo biznesu, ir nepieciešama apstākļu sakritība. Piemēram, lai jaunietis sāktu ar šo biznesu, viņam nebūs tik viegli, jo ir tik daudz lietas par ko jādomā, t.i. iekārtas, telpas, noieta tirgi, darbinieki utt. Kā negatīvs faktors var kalpot uzņēmuma atrašanās vieta, jo tu atrodies lielāko pilsētu teritorijās, tad daudz mazāka iespēja saņemt lielāku atbalstu no ES fondiem. Mūsdienās mēbeļu ražošanā ir ļoti dārgas iekārtas, kas prasa milzīgus finansu resursus jeb investīcijas. Ja pašiem nav brīvi finansu resursi, tad jāpiesaista bankas kredīti, kas šobrīd nav tik viegli iegūstami. Piemēram, jaunietim, kurš tikko sāk biznesu šajā jomā, no bankas vispār ir nereāli saņemt kredītus. Otrkārt, ja izdodas sarunāt bankas kredītus, tās parasti prasa diezgan būtiskas garantijas, kas bieži ir nepamatotas. R.Lūsiņš uzskata, ka MVU, kurā strādā tikai 10 darbinieki, tā nav īstā ražošana.

 

Problēma – kokmateriālu cenas

Mūsdienās aktuālākā problēma mūsu uzņēmumam ir izejmateriālu cenu svārstības, LVM kokmateriālu cenas ir augstas un ļoti mainīgas. Pērkot šeit kokmateriālus grūti prognozēt gala produktu cenu, lai varētu konkurēt ar noieta tirgū. Ja būtu skaidra iepirkuma cena izejmateriāliem, būtu lielāka iespēja plānot attīstību, pieņem vairāk darbiniekus, valsts kasē rezultātā ienāktu vairāk naudas nodokļu veidā utt.

Piemēram, Baltkrievijas realizētā politika ir atbalstāma, ka valsts nāk pretī  vietējiem uzņēmumiem, piešķirot zināmas atlaides, nodokļu atvieglojumus, tādējādi spēcinot vietējā uzņēmuma produktu konkurētspēju ne tikai valstī, bet arī ārvalstu tirgos.

Uzskatu, ka tā nav normāla situācija, ka esmu spiest iepirkt kokmateriālus no Krievijas, Baltkrievijas, jo vietējā tirgu esošie resursi ir dārgāki nekā ievestie.

 

Noieta tirgi

Uzņēmuma realizētā stratēģija ir tāda, ka vietējo tirgu Latvijā atstāt citiem uzņēmumiem, un nodarboties ar eksportu.

Šobrīd uzņēmuma galvenais noieta tirgus ir Vācija. Nedaudz gatavā produkcija tiek eksportā uz Somiju. Ir bijuši mēģinājumi startēt citos noieta tirgos, kā, piemēram, Dānija, Krievija, bet tie nav bijuši tik veiksmīgi. Krīze nosaka, ka ir jāstiprina sadarbības ar esošajiem partneriem, lai saglabātu produkcijas noietu. Ir bijuši mēģinājumi braukāt par starptautiskajām izstādēm, kā arī izmantot aģentūras kontaktu veidošanā, bet līdz šī pieredze nav bijusi tā labākā.

Jāatzīst, ka nemaz nav tik viegli darboties starptautiskajos tirgos! Jāatceras viens moments, cik liela ir Latvija un cik liela, piemēram, ir Vācija vai Somija. Pateicoties šim faktam, pastāv risks, ka tavu produkciju vairāk brāķēs, vienmēr jāapzinās, kas diktē spēlēs noteikumus. Latvija ārpus valsts robežām nespēj diktēt savus noteikumus. Lai gan patiesība ir tāda, ka daļa uzņēmumu arī halturē produkcijas ražošanā, bet tādas lietas notiek arī Vācijā un citviet.

Uzņēmuma realizētā politika uz gala produkciju – mēbelēm, ir tāda, ka produkcija ir jārada katram klientam, nevis jārada sava mēbeļu līnija un tad jāpiedāvā klientiem. Līdz šim iegūtā pieredze rāda, ka mēbeles tiek veidotas jeb pakārtotas konkrētajam tirgum, klientiem ar dažādu katalogu starpniecību.

Lai darbotos starptautiskajos tirgos, jārēķinās ar mentalitātes problēmām un jācenšas pēc iespējas labāk saprast konkrētās valsts klientus, viņu vēlmes, paražas, tradīcijas, gaumi un tā tālāk, kas kalpo kā veiksmes pamats, pārdodot produkciju ārvalstu klientiem.

Uzņēmums turpinās strādāt pie iesāktā ceļa, vadoties pēc motīva: vairāk strādāt, mazāk runāt!

 

Viens komentārs par “Produkcija ir jārada katram klientam, nevis jārada sava mēbeļu līnija un tad jāpiedāvā klientiem

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *