Gaismas pilī plāno ieklāt grīdas segumu no Kanādā augušas kļavas koksnes

Ekonomikas sildīšana, veicot lielas valsts investīcijas nacionālu infrastruktūras objektu veidošanā, tādā veidā stimulējot vietējo ražošanu, pasaulē ir plaši izplatīta metode. Cilvēkiem un uzņēmumiem ir darbs, tiek patērēti vietējie resursi, nauda atgriežas apritē, un ekonomika stabilizējas. Latvijā gan izpratne par ekonomikas sildīšanu ar valsts iepirkumu palīdzību diemžēl ir visai izkropļota un bieži vien šādi uzvārās vien atsevišķas personas. Lai cik skumji būtu, piemērs šādam nesaimnieciskumam ir arī jaunās Nacionālās bibliotēkas ēkas jeb Gaismas pils būvniecība. Uzzinot par iespēju Gaismas pilij piegādāt koka grīdas segumu kopumā 8000 m2 apjomā, vietējie parketa saloni nopriecājās – labs pasūtījums. Taču liels bija viņu pārsteigums, kad atklājās – tehniskajā specifikācijā skaidri un gaiši minēts, ka grīdas segumam jābūt gatavotam no Kanādas kļavas. Respektīvi, tirgotājiem nekas cits neatliek, kā meklēt iespējas kļavas dēļus atvest no Kanādas (pavisam 8000 m2 apjomā) un pie kāda no vietējiem grīdu ražotājiem tos pārvērst gatavā produktā.

Netālu no Jelgavas bāzētais koka grīdu ražošanas uzņēmuma „Amber Wood” valdes priekšsēdētājs Ivars Akerfelds paudis sašutumu par tādu Latvijas ekonomisko interešu klaju ignorēšanu, jo sanāk, ka Latvijā kokrūpniecības nav un mēs uztaisīt neko nevaram – ne mēbeles, ne grīdu, ne durvis. Radušos situāciju vēl varētu saprast, ja kāds Kanādas koka grīdu ražotājs atbilstoši tehniskajiem parametriem būtu izkonkurējis Latvijas uzņēmējus cenas ziņā, kas gan ir diezgan neticams scenārijs, ņemot vērā milzīgo transportēšanas attālumu un Kanādas koksnes dārdzību. Taču šoreiz, lai gan mežs Latvijā ir galvenais vietējais resurss, par sabiedrības naudu celtā, sabiedrībai paredzētā ēkā pašmāju ražotājiem nav pat iespējas konkursā startēt.

Neviļus rodas jautājums – vai tad Latvijā koki neaug? Vai tie ir tik nekvalitatīvi, ka nestāv ne tuvu Ziemeļamerikas cēlkoksnei? Izrādās, ka aug gan. I. Akerfelds skaidro, ka viens no labākajiem veidiem, kā pārbaudīt koku sugu piemērotību grīdas segumu veidošanai, ir salīdzināt koksnes blīvuma rādītājus. Piemēram, Latvijā augušam ozolam blīvums var sasniegt 750 kg/m3, savukārt osim – 720 kg/m3. Tajā pašā laikā divu izplatītāko Ziemeļamerikas kļavu sugu Acer saccharum un Acer saccharinum blīvuma rādītāji ir attiecīgi 720 kg/m3 un 550 kg/m3. Līdz ar to tehnisku priekšrocību Kanādā augušai kļavai nav.

Teorētiski grīdas segumu varētu vērtēt arī pēc materiāla virsmas nodiluma izturības rādītājiem, taču I. Akerfelds uzsver, ka šajā gadījumā tam nav nozīmes, jo grīda tik un tā tiks pārklāta ar laku un nodiluma izturība būtu jāvērtē tieši šim apdares materiālam, nevis koksnei.

 

Lasīt vairāk: „Baltijas Koks” (Aprīlis, 2011/ P.Beķeris)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *