Jaunattīstības valstīs ierīkoto lielapjoma monokultūru plantāciju ēnas puses

Dienvidu puslodes jaunattīstības valstīs strauji izplatās mākslīgi veidotas monokultūru koku plantācijas, kas daudzu ieinteresēto pušu argumentācijā tiek dēvētas par „mežiem”, tādā veidā it kā apliecinot šīs dabiskās ekosistēmas platību atjaunošanos pasaulē. Taču monokultūru plantāciju „blakne” ir virkne sociālo un ekoloģisko problēmu, kuras, tiekoties Urugvajas galvaspilsētā Montevideo, Starptautiskā Apmežošanas simpozija ietvaros centās akcentēt eksperti no dažādām valstīm. Tas tika rīkots visai zīmīgā datumā – 21.septembrī, kas ir starptautiskā diena cīņai pret koku plantācijām.

Plantācijas no strauji augošām, bet vienlaicīgi milzīgus ūdens resursus prasošām koku sugām tādās pasaules daļās kā Dienvidamerika tiek radītas tikai ar vienu mērķi – ražot papīru un celulozi. Rezultātā daudzi vietējie iedzīvotāji spiesti pamest savas mājas, kā arī ļoti nopietnām briesmām tiek pakļautas vietējās ekosistēmas, kuru pārstāvjiem vairs nav vietas jaunajā, cilvēku „uzlabotajā” pasaulē.

Diemžēl daudzu Dienvidu puslodes jaunattīstības valstu valdības visiem spēkiem atbalsta šāda veida investīcijas, kas pēdējā laikā aizvien vairāk sāk plūst no pārtikušajām planētas Ziemeļu puslodes valstīm.

„Vidēji gadā katrs Eiropas iedzīvotājs patērē 350 kilogramus papīra. Pusi no tā veido dažāda veida iepakojums. Tikmēr Brazīlijā un Urugvajā vidējais rādītājs ir tikai 50 kilogrami gadā,” stāsta Urugvajā bāzētās starptautiskās Pasaules Lietus mežu kustības Brazīlijas koordinators Vinfridus Overbeks. Viņš skaidro, ka Eiropā, tāpat kā Ziemeļamerikā, vairs nav vietas jaunām koku plantācijām, kas tik ļoti nepieciešamas augošā patēriņa apmierināšanai, līdz ar to milzīgie papīra ražošanas koncerni pārceļ savu uzņēmējdarbību uz Dienvidu puslodes jaunattīstības valstīm. Tādā veidā ne tikai tiekot pie trūkstošajām platībām plantāciju ierīkošanai, bet arī iegūstot auglīgāku zemi un zemākas ražošanas un darbaspēka izmaksas.

Paralēli eikaliptu un priežu plantācijām Dienvidāfrikā, Āzijā un Latīņamerikā izplatās arī eļļas palmu plantācijas, kas sākotnēji bija tikai Indonēzijā sastopams fenomens. „Tās ir sekas absolūti nepareiziem priekšstatiem par to, kā pasargāt planētu no potenciālajām klimata izmaiņām,” spriež Vinfridus Overbeks. „Piemēram, visur tiek ļoti atbalstīta un kā zaļā alternatīva reklamēta biodegvielas ražošana no palmu eļļas. Noklusēts gan tiek fakts, ka biodegvielas izmantošana samazina siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju tikai par tādu pašu apjomu, cik nonāk atmosfērā tās ražošanas un transportēšanas procesā.”

Turklāt plantāciju ierīkošana negatīvi ietekmē  savvaļas pļavas un prērijas. Piemēram, Mpumalangas reģionā, Dienvidāfrikā, eikaliptu un priežu plantācijas izraisījušas ne tikai upju un strautu, bet pat gruntsūdeņu izžūšanu. Savukārt pļavu izzušana var izraisīt plūdus un augsnes eroziju, bet kalnu apgabalos – zemes nogruvumus un dubļu lavīnas. Tāpat plantāciju ierīkotāji nogalina tur mītošos dzīvniekus, kas, viņuprāt, pārtikas meklējumos bojā kokus.

Problēmas visur vienādas. Arī vides eksperti, kas simpozija ietvaros apmeklēja divas vietas ar pilnīgi atšķirīgiem ražošanas modeļiem, nonākuši pie vienota slēdziena, ka „ražošanas modelis, kas balstīts uz lielapjoma monokultūru plantācijām, ir praktiski vienāds visās jaunattīstības valstīs un ar ārkārtīgi līdzīgu ietekmi uz vietējām kopienām un vidi.”

 

Avots: žurnāls “Baltijas Koks” (septembris, 2011)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *