Medības un ētiskie aspekti īpaši aizsargājamās dabas teritorijās

„Mēs, cilvēki, visu uz planētas esam tā sajaukuši, ka medības kā savvaļas dzīvnieku populāciju apsaimniekošanas veids ir vajadzīgas un bez šī galējā populāciju apsaimniekošanas līdzekļa – vismaz pagaidām – neiztikt. Tikai medījot cilvēku sabiedrība ierobežotā teritorijā var sadzīvot ar pārnadžiem – meža cūkām, aļņiem, briežiem un stirnām. Piekrītu viedoklim, ka noteiktā apjomā jāmedī arī lielie plēsīgie zvēri – vilki un lāči (ja nu pēkšņi Latvijā lāči savairotos). Tas jādara tāpēc, ka ilgajā evolūcijas procesā cilvēks un lielie plēsēji vienmēr ir bijuši konkurenti un tiem ir jābaidās no cilvēka, lai cilvēkam nebūtu jābaidās no plēsējiem. To, kas notiek, ja plēsējus pārstāj medīt, labi redzam ASV, kur lāčus nemedī. Tātad – ir situācijas, kad citas izejas nav un medības ir vienīgais risinājums,” stāsta zoologs Vilnis Skuja.

Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas nav pielīdzināmas parastām medību platībām, jo – kā liecina nosaukums – tās ir īpašas. Tāpēc šajās teritorijās medīšanu varētu attaisnot tikai tad, ja medības ir piepalīdzēšana dabiskajiem procesiem, un tikai tad, kad daba pati saviem spēkiem netiek galā. Kad dzīvnieki, pārmērīgi savairojoties, izjauc ekosistēmas bioloģisko līdzsvaru: degradē vidi, izraisa pastiprinātus slimību draudus, apdraud citu dzīvnieku sugu eksistenci, apdraud cilvēkus, nodara ievērojamus postījumus tautsaimniecībai utt. Citiem vārdiem sakot, medības šādās teritorijās ir attaisnojamas tikai tad, kad tām ir nopietns, zinātnisks pamatojums.

 

Lasīt vairāk:www.videsvestis.lv

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *