Kapitāls: Eksporta un reeksporta pienesums Latvijas ekonomikai

Pastāv uzskats, ka eksports ir panaceja valsts ekonomikai – tas nodrošina darbavietas, rada pievienoto vērtību, uzlabo tirdzniecības bilanci. Tomēr praksē viss ir daudz citādāk – liela daļa no skaļi daudzinātā eksporta ir reeksports, un tā pienesums ekonomikai izrādās daudz mazāks. Eksports ir uz ārzemēm izvesto preču vai ārzemēs (-ēm) sniegto pakalpojumu daudzuma vērtība naudas izteiksmē. Zināmākie Latvijas eksporta produkti ir zāģmateriāli, šķelda, papīrmalka, mēbeles, finieris, piena produkti, konservētas zivis, graudi, kūdra utt. Savukārt reeksports ir no ārzemēm ievestu preču izvešana uz kādu citu valsti. Par reeksportu uzskata arī preču tranzītu (piem., Krievijas naftas eksports caur Latviju), materiālu ievešanu pārstrādei, lai tos kā gatavos izstrādājumus pēc tam vestu atpakaļ u. c.

Pie eksporta tiek pieskaitīta gan no Latvijas mežos nogāzta koka saražotu rotaļlietu pārdošana aiz valsts robežām, gan importētas naftas pārkraušana un tālākpārdošana. Taču būtiski uzsvērt, ka katram no šo eksportu veidiem ir pilnīgi atšķirīga ietekme uz Latvijas ekonomiku.

Pēc krīzes starpība starp importu un eksportu svārstās minimāli, kas liecina par strukturālām izmaiņām ekonomikā. Tomēr vēl joprojām ik mēnesi Latvija importē par 100 miljoniem latu vairāk produktu, nekā eksportē. Izanalizējot statistikas datus par 2011.gada 11 mēnešiem, var secināt, ka Latvijā preču sadaļu, kurās eksports pārsniedz importu, ir salīdzinoši maz. Kā būtiskākā jāmin koks un koka izstrādājumi. Vidēji ik mēnesi tiek eksportēts par 80 miljoniem latu produkcijas vairāk, nekā tiek importēts. Iespējamās reeksporta preču nodaļas ir tās, kurās vērojams importa pārsniegums pār eksportu (vai arī neitrāla attiecība), tajā pašā laikā tām ir liels īpatsvars eksportā. Analizējot 2011. gada statistikas datus, kā būtiskākās iespējamā reeksporta preču nodaļas var minēt minerālo kurināmo, naftu un tās pārstrādes produktus, elektroierīces un elektroiekārtas, sauszemes transporta līdzekļus. Protams, reeksports ir būtisks tranzīta un loģistikas industriju attīstībai, taču tam ir ierobežots pienesums ekonomikas ilgtspējīgai attīstībai. Rezumējot, Latvijas ekonomikai un suverenitātei vislielāko pienesumu sniedz tieši kokapstrādes rūpniecība, kas vienlaikus sniedz būtisku pienesumu tirdzniecības bilances uzlabošanā, kā arī nodrošina lielu pievienoto vērtību.

Secinājumi: Valsts politikas plānošanas līmenī atsevišķi eksports un reeksports netiek nodalīts; reeksports ir ļoti nenoturīgs; turpretī pievienojot lielāku pievienoto vērtību produktam, svārstību risks ir mazāks. Būtiskākā nozare, kas nodrošina eksporta pārsvaru pār importu, ir kokapstrāde. Izvērtējot šo apstākli, valsts politikai kokrūpniecības un mežsaimniecības nozarēs jābūt ļoti rūpīgi pārdomātai – tāda politika var būtiski sekmēt kokrūpniecības eksportētāju konkurētspēju. Lai ilgtermiņā radītu lielāku pievienoto vērtību produktiem, jāizveido valsts finanšu atbalsta shēma jaunu tehnoloģiju apguvei (attīstības banka), kā arī jāpalielina finansējums pētījumiem lietojamajā zinātnē sasaistē ar uzņēmēju līdzfinansējumu (radīt vietējās tehnoloģijas). Ja Latvija atteikusies no monetārās politikas par labu eiro, tad būtiski ir attīstīt valsts koksnes resursu politiku, kas var kalpot par ekonomikas stabilizatoru krīzes laikā. Valsts uzdevums ir atvēlēt ik gadu resursus (izveidot fondu) mežu iegādei gan iekšzemē, gan ārvalstīs, kā arī sniegt lauksaimniecības un mežizstrādes uzņēmumiem atbalstu ar kredītiem zemju un mežu iegādei. Savukārt piešķirot atbalstu uzņēmējdarbībai, par būtiskāko kritēriju jāizvirza tieši pievienotās vērtības radīšana produktiem, bet uzņēmējiem regulāri jāseko statistikai – gan vietējiem rādītājiem blakusnozarēs, gan rādītājiem galvenajos eksporta tirgos.

 

Avots: Žurnāls “Kapitāls”, Nr.03/2012

(Raksta autors: Edgars Ivanovs)

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *