Kapitāls: Mežs ir baļķis, bet ekonomika – upe

Vai mums ir vērts ieguldīt nacionālajā resursā – mežos, ja kabatā lieki 10 000-20 000 latu? Vai arī tomēr nepieciešama daudz lielāka nauda summa? Meži jeb zaļais zelts ir galvenā Latvijas dabas bagātība. Valstī to pavisam 3,8 miljoni ha (56,9% teritorijas). Aptuveni puse Latvijas mežu pieder AS Latvijas Valsts meži, otra puse – privātīpašniekiem. Turklāt ārzemju fondi iegādājušies aptuveni 300 tūkstošus ha – aptuveni 13% no privātajiem mežu īpašumiem. Vai ir jēga investēt mežos vidusmēra Latvijas iedzīvotājam, vai arī brīvos līdzekļus vienkārši izvietot bankas depozītā? Lai gūtu perfektu atbildi uz šo jautājumu, žurnāla “Kapitāls” pārstāvji aprunājās ar diviem mežu nozares profesionāļiem. Pirmais – privāts finanšu investors, kurš nevēlējās, lai tiktu nosaukts viņa uzvārds (vārdā Guntis). Otrs – Modris Fokerots, lielākais Latvijas mežu īpašnieks, kura ģimenei pieder vairāk nekā 4000 mežu hektāru.

Spriežot pēc meža tirgus spēlētāju sacītā, daudzi vietējie īpašumi tapuši uz spekulāciju pamata – nopērkot un ātri pārdodot tālāk. Laikā no 2000. līdz 2002. gadam Guntis mežus iegādājās burtiski par santīmiem: 30-50 Ls/ha. Tagad citi laiki. Ar to vienisprātis arī M. Fokerots: „Šodien vairs nav tā kā 2000. gadu sākumā, kad meža hektāra cena ik gadu bezmaz divkāršojās. Tad ikviens, kam bija nauda, vienkārši iegādājās zemi un pēc gada to varēja pārdot divreiz dārgāk. Šodien priekš spekulantiem tādu iespēju vairs nav.”

Abi sarunbiedri apgalvo, ka uz ātru peļņu tagad nav ko cerēt. Jā, vēl 2008. un 2009. gadā, kad plosījās krīze, bet kreditēšana no banku puses faktiski tika pārtraukta, tie, kuriem bija nauda, izpirka Latvijas mežus par mazām cenām – 300 Ls/ha. Tieši šajā laikā mūsu zaļo zeltu visaktīvāk ievāca skandināvu investīciju fondi, kuriem nauda bija. Ja vietējiem investoriem bankas arī izsniedza kredītus, tad, kā saka M. Fokerots, par 20% gadā (2009). Kopš tā laika situācija tirgū stabilizējusies un cenas no 300 Ls/ha pieaugušas līdz 700-1000 Ls/ha. Šis apstāklis arī nosaka ilgtermiņa investīciju stratēģiju izmantošanu. Pirmo variantu piedāvā investors Guntis. Ieguldījuma termiņš/laiks – 5 gadi. „Patlaban bankas par depozītnoguldījumu dod 2-3% gadā. Ieguldi 1000 latu, ik gadu saņem ap 30. Pēc pieciem gadiem kopā ar procentiem atpakaļ saņemsi apmēram 1200 latu. Salīdzināsim ar mežu biznesu: 1000 latu – tā ir augšējā cena par 1 ha meža. Un tagad izvirzām pieņēmumu: tirgus noteikti aktivizēsies pēc 2 gadiem – kad ieiesim eirozonā. Bez tam pirms dažiem gadiem jau tika atlikti labojumi likumos, lai ārzemnieki varētu mūsu mežus iegādāties tieši, bez savas firmas reģistrācijas Latvijā. Agri vai vēlu šo normu pieņems. Un mežu tirgus kļūs brīvāks: eiro – ir, iegāde pa tiešo – lūdzu. Jā, zemei kopā ar mežu nebūs tāda cena kā Vācijā – 50 000 eiro par hektāru – vai kā Polijā – 5000 eiro. Tomēr kādus 2000 eiro tā maksās. Tie ir 1400 latu. Ja šis variants īstenosies, tad 5 gadu laikā no katra ieguldītā tūkstoša būs iespējams gūt 400 latu peļņu. Salīdzinājumā ar depozītu – par 200 latiem vairāk. Nopirki 100 hektārus par 100 000 latiem, un 40 000 ir tavi”.

Otrais investēšanas variants – ar krietni ilgāku termiņu: uz 20 gadiem un vairāk. Tiesa, šeit jau parādās nianses. Kā patīk atgādināt M. Fokerotam, apsaimniekot mežu, jo īpaši, kad tas jauns vai – tieši otrādi – vecs, nozīmē lielu darbu. Otrs Kapitāla sarunbiedrs piebilst: lai pats dzīvotu un paēdinātu ģimeni uz meža rēķina, nepieciešami apjomi – no 400 līdz 500 ha. Tad vērts pārcelties uz laukiem. „Ja tev nepieciešama stabilitāte un investīcijas mežos tev nenozīmē tikai nopērc-pārdod, un pie tam atdevi tu vēlies ieraudzīt savas dzīves laikā, var iegādāties zemi, taču mežam uz tās jābūt 50-60 gadus vecam,” saka Guntis. „Tu jau redzi, kas tur uzaudzis. Uzskatu, ka šāds aktīvs ilgtermiņa perspektīvā ir drošāks par zelta fjūčersiem – šis ir reāls labums. Jā, protams, risks pastāv: vētra var nolauzt kokus, vaboles sagrauzt koksni, mežiem ir arī savas slimības, taču riski pastāv it visur. Un, ja tev pieder lieli objekti, tad tu ik gadu varēsi nedaudz nozāģēt un par šo naudu dzīvot.”

Vārdu sakot, šodien mežs – investīcija, kas vairāk domāta stratēģiskajiem investoriem, kuri gatavi saimniekot. Tiesa, lai tam būtu jēga, nepieciešams iegādāties noteiktus apjomus. „Meži – lēns, taču tajā pašā laikā visai stabilus un labus ienākumus nesošs bizness,” rezumē M. Fokerots. „Pēc statistikas, vidēji valstī uz viena hektāra izaug 7 kubikmetri gadā. Praktiski – pat vēl vairāk. Un, ja pašas zemes cena var svārstīties, tad mežrūpniekam tas nav tik būtiski: koki taču aug visu laiku. Jā, to cenas arī svārstās. Taču, kā teicis kāds cilvēks pirms 20 gadiem, kad es sāku pirkt zemi: mežs – tas ir baļķis, bet ekonomika – tā ir upe. Ekonomika tiecas augšup – baļķis vienalga peld pa virsu. Ekonomika slīd lejup – baļķis vienalga peld.”

 

Lasīt vairāk: Žurnāls “Kapitāls”

(Raksta autors: Sergejs Pavlovs)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *