Atslēgas vārds – kooperācija

Ar Latvijas Mežu īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētāju Arni Muižnieku 2012. gada 27. aprīlī sarunājās Pauls Beķeris.

 

Ciršanas apjoms valsts mežos šogad ir samazinājies, un tas var novest pie apaļkoksnes deficīta. Vai ir prognozes, ka privātie mežu īpašnieki šo starpību varētu kompensēt?

Šobrīd prognozēt par 150 000 meža īpašnieku lēmumiem ir ļoti grūts uzdevums, jo viņi katrs atsevišķi darbojas kā saimnieciskā vienība. Ir diezgan grūti pateikt, kādas ir viņu mājsaimniecību vajadzības konkrētajā brīdī. Nelielo īpašumu gadījumā visu nosaka apaļkoksnes cenas. Ja mežu īpašniekiem tās šķiet labas esam, arī aktivitāte ir augsta. Savukārt pēc 2007. gada, kad cilvēki bija sagaidījuši brīnumcenas un nākamajā gadā notika kritums, mēs redzējām, cik strauji samazinājās ciršanas apjoms privātajos mežos. Tas nokritās līdz pat trim miljoniem kubikmetru. Tāpēc, par nākotni runājot, visu izšķirs tas, cik mūsu kokrūpnieki būs gatavi maksāt par apaļkoksni, un tas, vai mežu īpašnieki būs gatavi par šādu cenu pārdot. Kaut kad nākotnē, ja attīstītos kooperācijas kustība, koksnes plūsma no privātajiem mežiem varētu kļūt prognozējamāka. Kooperatīvs, lai konkrētajā gadā nodrošinātu savu darbību, protams, būs ieinteresēts, lai vismaz kaut kādā apjomā saimnieciskā darbība viņu biedru mežos notiktu.

Ja visi privātie meži apvienojoties kļūtu par šādu prognozējamu tirgus dalībnieku un tie tiktu apsaimniekoti pēc līdzīga principa kā valsts meži, cik liela varētu būt potenciālā apaļkoksnes plūsma gada laikā?

Pirmām kārtām gribu uzsvērt, ka privātajos mežos nekad netiks iegūti tādu pašu koku sugu sortimenti kā valsts mežos. Privātās mežu platības tomēr pārsvarā ir veidojušās, aizaugot bijušajām lauksaimniecības zemēm, tādēļ tajās ir lielāks lapu koku īpatsvars. Skujkoku segmentā privāto mežu ietekme ir krietni mazāka. Ja runājam par apjomu, pašlaik nav pamata teikt, ka privātie īpašnieki visus savus mežus ir izcirtuši. Ja mēs paskatāmies kaut vai pēc Meža valsts reģistra datiem, četrās valdošajās koku sugās pieaugušās un pāraugušās audzēs kopā ir tuvu 60 miljoniem m3. Ja vēl pieskaita baltalksni, apjoms sasniedz 80 miljonus m3. Tā ka resurss privātajos mežos ir, un es domāju, ka 5-6 miljoni m3 gadā privātajos mežos ar garantiju varētu tikt iegūti, protams, ar nosacījumu, ja nenotiek straujas izmaiņas meža likumos vai nodokļu sistēmā. Tas ir arī diezgan tuvu pēdējo divu gadu ciršanas apjomam, kas aizpērn pat bija tuvu septiņiem miljoniem m3. Pagājušajā gadā gan tas atkal ir nedaudz nokrities, bet joprojām ir virs sešiem miljoniem m3.

Kāda šobrīd ir tendence mežu atjaunošanā – vai lapu koku sugas, mākslīgi atjaunojot, netiek aizstātas ar skujkokiem?

Pārsvarā privātie tomēr izvēlas dabisko atjaunošanu, tas ir lētāks process. Ņemot vērā, ka lapu koku sugas ir pionieri, kas iesējas pirmie, kā arī labi atjaunojas ar atvasēm, skaidrs, ka privātajos mežos dominē dabiskās atjaunošanas process ar lapu kokiem. Taču ir arī tādi īpašnieki, kas izvēlas nomainīt sugas. Tās pašas baltalkšņa audzes tiek pārvērstas par egļu, arī apšu audzēm. Kaut kādas izmaiņas notiek.

Mūsdienās jau arī aizvien vairāk izzūd dalījums vērtīgajās un nevērtīgajās sugās, jo rūpniecība attīsta arvien jaunus produktus, kur der arī iepriekš nenovērtētās koku sugas.

Un kādas tendences vērojamas neizmantoto lauksaimniecības zemju apmežošanā?

Tendence ir augšupejoša. Pirmām kārtām jau bija pieejams atbalsts lauksaimniecībā neizmantotās zemes apmežošanai. To gan ļoti ātri izsmēla, jo interese bija tiešām ļoti liela. Otrs moments, kas īpašniekus rosina neizmantotās lauksaimniecības zemes transformēt par mežu, ir nekustamā īpašuma nodoklis, kas par jaunaudzēm nav jāmaksā. Vēl vairāk – par neapsaimniekotām lauksaimniecības zemēm tiek piemērota paaugstināta nodokļa likme. Šogad tā ir 3%, bet ir dzirdēts par plāniem to paaugstināt līdz

pat 10% no kadastrālās vērtības. Tas nozīmē, ka īpašniekam ir jāpieņem lēmums: vai nu viņš šo zemi atgriež lauksaimniecībā, vai šajā platībā nodarbojas ar mežsaimniecību. Īpašnieki pārsvarā izvēlas pēdējo variantu, un varam prognozēt, ka šī tendence turpināsies vēl vismaz divus nākamos gadus. Šā gada 1. janvārī stājās spēkā Meža likuma jaunā redakcija, kurā ir paredzēts pārejas periods līdz 2015. gadam, kad īpašnieks var izvēlēties, ko ar konkrētajā platībā augošo jaunaudzi darīt – atgriezt lauksaimniecībā vai reģistrēt kā meža zemi. Jo pēc 2015. gada, ja šī audze būs sasniegusi konkrētu augstumu, tiks uzskatīts, ka tas ir mežs, un izvēles iespējas vairs nebūs.

Jūs jau pieminējāt vienu no svarīgākajām tēmām – meža īpašnieku kooperāciju. Kā šobrīd veicas pirmajam kooperatīvam Mežsaimnieks?

Kā jau pionieriem, viņiem ir jāizbauda uz savas ādas tas, kas nebūs jāizbauda nākamajiem kooperatīviem. Mēs uzskatām, ka valstij tomēr ir jādod kaut kāds stimuls kooperācijas tālākai attīstībai, jo ir vairāki aspekti, kas meža īpašniekus noskaņojuši negatīvi pret kooperācijas kustību. Viens no tiem ir neveiksmīgā pieredze 90. gados, kad tika nodibināts Meža īpašnieku kooperatīvs. Tajā pašā laikā mēs gribam, lai atbalsts netiktu piešķirts jebkuram veidojumam, kas sevi nosauc par kooperatīvu. Lai nebūtu tā, ka sanāk kopā divi mežizstrādātāji, kuri vēlas optimizēt nodokļus un tāpēc dibina kooperatīvu. Šī iemesla dēļ latiņu, kas jāsasniedz uz atbalstu pretendējošiem meža īpašnieku kooperatīviem, mēs esam uzlikuši pat augstāku, nekā šobrīd ir lauksaimniekiem. Mēs uzskatām, ka šādā kooperatīvā jābūt vismaz 15 biedriem ar kopējo mežu platību vismaz 500 ha.

Vai Mežsaimnieka piemēram tuvākajā nākotnē varētu sekot arī citi?

Nav jābūt lielam pareģim, lai teiktu, ka droši vien kooperatīvi, kas varētu sekot Mežsaimnieka piemēram, veidosies tajās vietās, kur līdz šim darbojušās meža īpašnieku asociācijas. Jo ļoti svarīgs ir uzticēšanās jautājums. Viens no piemēriem ir Bārbele. Tāpat man ir informācija, ka līdzīgas ieceres pastāv Madonas pusē, arī Krāslavā ir cilvēki, kas pie šī jautājuma aktīvi darbojas.

Kā jums šķiet, vai Latvijā nākotnē varētu būt daudzi reģionāli un mazi kooperatīvi vai viens vai daži lieli, visu valsti aptveroši?

Nedomāju, ka nākotnē Latvijā strādās daudzi sīki meža īpašnieku kooperatīvi. Kaut vai loģistikas plānošanas un izmaksu dēļ. Sākumā jā, jāsāk augt lokāli, tomēr vēlāk noteikti varētu notikt apvienošanās; ja Latvijā kādreiz būs četri meža īpašnieku kooperatīvi ar reģionālām struktūrām, droši vien tas jau varētu būt diezgan efektīvi.

Viena lieta ir īpašnieku kooperācija, cita – īpašumu konsolidācija. Kā jūs vērtējat ārvalstu uzpircēju darbību Latvijas mežos?

Runājot par mežu apsaimniekošanas aspektiem, man nav īsti ko pārmest ārzemju kapitāla pārstāvjiem. Vairāki no viņiem ir mūsu biedri, un mežsaimniecības prakse, ko viņi īsteno, nebūt nav sliktāka par to, ko piekopj vietējie. Viņi bieži vien pērk tieši izcirstās platības, iegādājas kvalitatīvu stādāmo materiālu un skatās uz šo investīciju ilgtermiņā. Diskusija ir par to, cik mēs reāli esam neatkarīgi un kam zeme Latvijā pieder. Taču, ko tad mēs kā valsts esam darījuši, lai tā nebūtu, izņemot to, ka lamājam šos ārzemniekus? Iepriekšējos gados AS Latvijas valsts meži (LVM) bija uzlikti tādi aprobežojumi, ka viņi iegādāties meža zemi varēja tikai ar ikreizēju Ministru kabineta (MK) atļauju. Rezultātā, ja ārzemnieki par mežu samaksāja piecu dienu laikā, LVM šis process varēja ilgt pat gadu. Kurš cilvēks, ja viņam ir jāizvēlas pārdot brīdī, kad nepieciešama nauda, izvēlēsies LVM? Tas pats attiecas uz kooperācijas kustību, kas nav pienācīgi novērtēta iepriekšējos gados. Šogad LVM par miljons latiem pirks meža zemes. Ir skaidrs, ka šī summa problēmu neatrisinās, cilvēki turpinās pārdot mežus, un ārvalstnieki turpinās tos pirkt. Ir ļoti pozitīvi, ka beidzot šis process notiek un netiek bremzēts, bet uz vispārējā fona tas kopējo tirgu stipri neietekmēs.

Cik daudz meža zemes šobrīd ir ārzemnieku rokās?

Arī to pateikt ir diezgan grūti, ja vien netiek veikts speciāls pētījums, lai izsekotu, kas ir patiesie īpašnieki visām juridiskajām personām, kurām pieder meži. Pieņēmumi, kas tiek izteikti, svārstās no 200 līdz 300 tūkstošiem hektāru.

 

Pilna intervija lasāma žurnāla “Baltijas Koks” aprīļa numurā (2012)

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *