Latvijas potenciāls ir milzīgs

Ar Latvijas Biomasas asociācijas LATbio valdes locekli Didzi Paleju 25. maijā sarunājās Pauls Beķeris

 

Kopš 2010. gada septembra LATbio aktīvi darbojas starptautiskajā projektā CrosBorder Bioenergy. Rezultātā nozare iegūs diezgan vērienīgu enerģētiskās koksnes tirgus pārskatu.

Projekta mērķis bija apzināt situāciju biomasas energoresursu jomā, apkopot ražotājus, patērētājus un visu šo informāciju padarīt pieejamu internetā, lai jebkurš patērētājs varētu sameklēt attiecīgā produkta ražotāju un savukārt ražotāji varētu sameklēt patērētājus saviem produktiem. Projekts ir tuvu noslēgumam, un jau šā gada beigās nozarei šī informācija būs pieejama.

LATbio ir arī Eiropas Biomasas asociācijas AEBIOM biedrs. Kādas ir biomasas izmantošanas tendences Eiropas Savienībā?

Tendences ir ļoti strauji augšupejošas. Diemžēl Latvija ir viena no tām valstīm, kur attīstība ir relatīvi lēna un atsevišķās atjaunojamās enerģijas īpatsvara tendencēs pat atpakaļejoša. Lielākā daļa Eiropas valstu attīsta vietējo energoresursu patēriņu. Pat ja iesākumā tas liekas dārgāk, ir pierādījies, ka ilgtermiņā atjaunojamie energoresursi ir lētāki par fosilajiem, pat bez jebkādām subsīdijām. Tam labs piemērs ir Zviedrija un citas vecās Eiropas valstis. Taču ļoti svarīgi, lai enerģijas ražošanas veids būtu saprātīgs. No koksnes var iegūt vislētāko siltumu. Efektivitāte tiek paaugstināta, ja papildus ražo arī elektroenerģiju. Neefektīvākais, ko var darīt, ir kondensācijas procesā no koksnes ražot tikai elektrību un siltumu vienkārši izpūst gaisā.

Vai Eiropa ir rūpīgi izvērtējusi koksnes biomasas resursu pieejamības atbilstību strauji augošajām patēriņa tendencēm?

Ja ņem vērā pašreizējo Eiropas attīstības tempu un prognozes, ir skaidrs, ka koksnes biomasa vai biomasa kā tāda būs nepieciešama arvien vairāk un vairāk. Eiropā ieplūst liels koksnes biomasas apjoms no citiem kontinentiem – Ziemeļamerikas, Dienvidamerikas. Uz to galvenokārt balstās arī Lielbritānijas vērienīgie plāni. Bet viņi nerēķinās ar to, ka ne jau Eiropa vienīgā attīstās. Tas notiek arī Āzijā un Amerikā. Piemēram, Dienvidkorejā vien no 2020. līdz 2025. gadam koksnes biomasas patēriņš ir plānots tāds pats kā šobrīd visā Eiropā. Ja paskatās uz Ķīnu, tos mērogus vispār grūti aptvert. Taču arī viņiem vietējo resursu nav, un arī viņi raugās uz abiem Amerikas kontinentiem. Līdz ar to Eiropai būs aizvien vairāk nepieciešami vietējie energoresursi.

Un cik attīstīts šobrīd ir enerģētiskās koksnes ražošanas sektors Latvijā?

Rūpnieciskos ražotājus, kas tiešām šim biznesam pieiet nopietni, uz abu roku pirkstiem var saskaitīt. Varbūt pat uz vienas. Taču ir daudz uzņēmumu, kas to dara teju hobija līmenī. Šeit nerunāju par kokapstrādes uzņēmumiem, kam enerģētiskā koksne ir ražošanas blakusprodukti. Tie veido būtisku šī resursa īpatsvara daļu.

Profesionālā šķeldu ražošanas nozare ir diezgan maza un sadrumstalota. Situācija varētu būt daudz labāka, ja šajā nozarē strādājošajiem uzņēmumiem būtu labāki finansiālie apstākļi. Pašreiz lielākā problēma ir tā, ka vietējā tirgus patērētāji ir diezgan apšaubāmi sadarbības partneri. Pārsvarā katlumājām ir novecojušas tehnoloģijas, un tās nevar izmantot meža šķeldas, kā arī ļoti vāja maksājumu disciplīna. Protams, ir projekti, kuri attīstās, piemēram, Fortums Jelgavā. Arī Dalkia un Rīgas siltums – par ko ir milzīgs prieks.

Vai Latvijā pietiek resursu attīstīt jaunus, vērienīgus enerģētiskās koksnes ražošanas un izmantošanas projektus?

Viennozīmīgi. Papildus mums vēl ir milzīgs enerģētisko augu plantāciju potenciāls. Dati dažādās instancēs atšķiras, taču mums ir apmēram 500 tūkstoši līdz miljons hektāru neizmantotas zemes. Uzsveru: nevis neizmantotas lauksaimniecības zemes, bet neizmantotas zemes kā tādas. Tieši tur viennozīmīgi ir vieta plantācijām, jo tas ir zaļais zelts, tā ir zaļā nafta. Tas ir atjaunojams energoresurss, kas nākotnē visur pasaulē būs viens no galvenajiem enerģijas izejmateriāliem.

Cik lielas investīcijas jāiegulda, lai izveidotu šādu plantāciju?

Investīcijas nav mazas, ap 2000 eiro uz hektāru. Taču tad, kad tā vienreiz ir veikta, sakņu sistēma atkarībā no sugas ražo 20 un pat vairāk gadus. Koksni iegūst ik pēc trim četriem gadiem – arī atkarībā no izmantotās sugas un tehnoloģijas. Zemniekiem nevajadzētu uz to raudzīties kā uz kaut ko mazvērtīgu. Turklāt, vismaz pēc manā rīcībā esošās informācijas, enerģētiskie kultūraugi peļņas gūšanas ziņā šobrīd ir pilnībā spējīgi konkurēt

ar klasisko lauksaimniecību. Protams, Latvijai nevajadzētu iekrist galējībās un visur audzēt tikai enerģētisko

augu plantācijas. Taču būtu jāuzstāda mērķis tuvāko desmit gadu laikā izveidot 30 – 40 tūkstošu hektāru plantāciju. Tas nebūtu pat 10% no neizmantotajām zemēm,

Cik liela daļa no Latvijā saražotās biomasas šobrīd tiek eksportēta un cik – izmantota vietējās katlumājās?

Ir vesela strīpa ar spekulatīviem aprēķiniem, jo statistika šos datus neataino precīzi. Mēs asociācijā lēšam, ka Latvija šobrīd eksportē apmēram 80%. Taču, ja mēs skaitām arī mājsaimniecību patēriņu, tad gan ir procentuāli teju uz pusi mazāk, jo mājsaimniecības malkas veidā patērē diezgan lielu biomasas daļu. Taču gribu uzsvērt, ka mēs eksportējam tikai to, ko vietējais tirgus nespēj patērēt. Ražotājiem primārais vienmēr ir bijis vietējais tirgus, eksports ir tikai sekundāra parādība. To pierāda cenu līknes.

Kādi enerģētiskās koksnes produkti galvenokārt Latvijā tiek ražoti?

Es domāju, ka ļoti lielu īpatsvaru vienmēr veidos šķeldas, tāpēc ka pie zināma transportēšanas attāluma ražot enerģiju no šķeldām ir daudz izdevīgāk nekā no granulām. Atšķirība ir plus mīnus 20% saražotās enerģijas pašizmaksā. Šķeldas ir lētākas, pat aizvedot tās uz Skandināviju. Ja mēs runājam par granulām, tām

ir specifisks tirgus, kas pamatā ir jau minētās ogļu stacijas, kas izmanto biomasas piejaukumu, jo tās šķeldas tehnoloģiski nevar patērēt. Tad, protams, ir attālākie tirgi, tādi kā Lielbritānija vai Francija, kas tagad attīsta biomasas patēriņu. Ja attālums pārsniedz 1000 – 1500 km robežu, granulas kļūst ekonomiski izdevīgākas. Labas nākotnes izredzes ir mājsaimniecību jeb premium klases granulām. Šī materiāla patēriņš arī ir strauji augošs. Tad vēl ir industriālā malka, ko mēs eksportējam. Tā bija un būs tikmēr, kamēr vien eksportēsim šķeldas, jo industriālā malka tiek izmantota kā klāja krava, jo ar šķeldām vien nevar izmantot visu kuģa kapacitāti. Tiek ražots arī relatīvi neliels brikešu apjoms mājsaimniecību patēriņam un, protams, kamīnmalka. Manuprāt, daudzi nenovērtē mājsaimniecībās patērējamās malkas potenciālu. Šobrīd daudzās Eiropas valstīs strauji pieaug tās patēriņš, jo cilvēkiem malku izmantot ir vienkāršāk, turklāt malkas apkures katli ir lētāki nekā granulu

Neskatoties nemaz tik tālu, jau 2020. gadā Latvijai ir jāpanāk atjaunojamās enerģijas īpatsvara palielinājums par astoņiem procentpunktiem. Vai tas ir iespējams, un kāda loma šī mērķa sasniegšanā ir paredzēta koksnei?

Latvijas potenciāls ir milzīgs. Tas, ka mēs to šobrīd neizmantojam vai atļaujamies skatīties uz citu valstu fosilajiem resursiem, ir noziegums pret mūsu ekonomiku un pret mūsu bērniem. Tīri tehniski, ņemot vērā mūsu resursus, mēs varam šajā valstī 100% ražot enerģiju tikai un vienīgi no koksnes. Ar ilgtspējības principiem, necērtot vairāk, nekā mums aug. Un izmantojot tikai koksnes un ciršanas/pārstrādes blakusproduktus, papildus vēl arī plantācijas. Mēs varam būt 100% neatkarīgi un vēl paliks pāri, ko eksportēt. Bet, protams, tas nebūtu saprātīgi. Enerģētikā ir nepieciešama diversifikācija. Ir skaidrs, ka mums vajadzētu būtiski palielināt koksnes īpatsvaru enerģētikā, jo tas ir resurss, kas mums, prātīgi saimniekojot, būs vienmēr. Kopējā valsts enerģijas bilancē koksnei vajadzētu veidot plus mīnus 60% patēriņa.

 

Pilna intervija lasāma žurnāla “Baltijas Koks” jūnija numurā (2012)

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *