Pateicībā par Latvijas faunas bagātināšanu atklāts piemineklis staltbriežiem

Pirms simt gadiem Latvijas meži nepazina ne staltbriežus, ne mežacūkas, retumis ieklīda vien pa kādam alnim. Lielākais medījums, ar ko parasti varēja rēķināties, bija stirna, tāpēc Gārzdes, Zūru un Tārgales muižu baroni nolēma savos mežos ieaudzēt mežacūkas un iršus (tā savulaik sauca staltbriežus). Iecerētais izdevās, staltradži Latvijas mežos mīt joprojām, bet pateicībā par Latvijas faunas bagātināšanu trīs baroniem, šovasar Ventspils pusē, Ugāles-Zūru ceļa malā, tika atklāts piemineklis.

Brāļiem Frīdriham un Verneram fon Buholciem un viņu kaimiņam Vilhelmam fon Koškulam nebija īstas pārliecības, vai staltbriežiem Latvijas klimats un meži būs piemēroti, jo, izņemot Skandināvijas dienvidus, tik tālu uz ziemeļiem savvaļā šos dzīvniekus nevarēja sastapt. Viņiem nebija arī skaidrs, vai brieži spēs sadzīvot ar stirnām, neaizbaidīs aļņus un beigu beigās, nonākuši brīvībā, neaizklīdīs uz citu īpašnieku mežiem. Šaubu mākti, baroni tomēr nolēma pamēģināt un savu eksperimentu 1909. gadā sāka ar mežacūkām. Cūkām Zūru meži bija pa prātam, tāpēc pēc gada domubiedri jau ķērās pie pasākuma riskantākās daļas – iršu ieaudzēšanas. Netālu no Gārzdes muižas, Zūru meža masīva rietumu daļā viņi ierīkoja apmēram piecu hektāru lielu aploku ar kāršu žogu un 1911. gada janvārī tur ielaida pirmos 16 staltbriežus, kas bija atvesti no Polijas dienvidos esošās Krievijas ķeizara galma medību saimniecības “Spala”. Līdz Ugāles stacijai tos nogādāja pa dzelzceļu, tālāk uz jauno dzīves vietu briežus veda zirgu pajūgos. Toziem no Spalas uz Zūru mežiem atceļoja 26 irši: 18 govis un 8 buļļi. Dažus mēnešus staltbrieži padzīvoja aplokā, bet pavasarī jaunie meža iemītnieki tika palaisti brīvībā, kur tie tālu neaizklīda un spēja labi sadzīvot gan ar Zūru stirnām, gan aļņiem. Nopietnākais pārbaudījums tiem izrādījās 1911. gada ziema, kas Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, bija īpaši barga. Lielajā salā meža dzīvnieki gāja bojā lielā skaitā. Slavenā Belovežas gārša vien toziem zaudēja gandrīz trešdaļu savu briežu. Zūru mežos aukstums masveidā iznīcināja stirnas, turpretim jaunpienācēji irši turējās godam. Arī Pirmais pasaules karš, kas daudzviet Latvijā nesaudzēja pat meža dzīvniekus, briežiem pagāja bez zaudējumiem.

1924. gadā Zūru meži kļuva par Valsts prezidenta un diplomātiskā korpusa medību objektu, jo tajos mita gandrīz puse no visiem tālaika Latvijas staltbriežiem. Fotogrāfa Viļa Rīdzenieka fotoattēli liecina par augstajiem viesiem medībās – līdzās tautā vismīlētākajam pirmajam Valsts prezidentam Jānim Čakstem redzami Amerikas, Francijas, Polijas, Krievijas un citu valstu sūtņi. Zūru mežu staltbrieži Latvijas vārdu pasaulē darīja pazīstamu arī ar trofejām. 1935. gadā Berlīnē pirmajā pasaules medību trofeju izstādē tika eksponēti mednieka G. Kubiša-Glogzena nomedītā irša 8,75 kilogramus smagie 16 žuburu ragi, kas daudzu grāfu, kņazu un prinču trofeju vidū ierindojās otrajā vietā.

Padomju laikā, kad Latvijā sākās mērķtiecīga staltbriežu izplatības areāla paplašināšana, no Zūru-Ugāles mežiem uz Vidzemi un Latgali aizceļoja vairāki simti šīs populācijas dzīvnieku.

 

Avots:“Latvijas Avīze” (20.09.2012)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *