Augstas tehnoloģijas, senas vērtības

Ar kokapstrādes iekārtu izgatavošanas uzņēmuma «Forma Machinery» un guļbūvju ražotnes «Dores fabrika» idejas autoru un līdzīpašnieku Egonu Garklāvu un viņa dēlu Ati Garklāvu, ar kuru jau kādu laiku tiek dalīti abu uzņēmumu vadības groži, sarunājās Pauls Beķeris.

 

Abi uzņēmumi atrodas Ieriķos, pārsimts metrus viens no otra. Ražotnes ir cieši saistītas – 80% «Dores fabrikā» izmantoto iekārtu guļbūvēm paredzēto līmēto brusu apstrādei ir tapušas uzņēmumā «Forma Machinery». Intervijas dienā apskatot Dores ražotni, bija iespēja redzēt, kā pagalmā tiek piekrauta kārtējā smagā automašīna ar gatavo produkciju.

 

Uz kurieni šobrīd aizceļo jūsu gatavotās mājas?

Atis: Valstu ziņā Dores tirgus spektrs ir ļoti plašs. Lai gan saražoto māju skaits nebija liels, pagājušajā gadā tās nosūtījām uz 22 dažādām valstīm.

Egons: Ieskaitot tādas eksotiskas zemes kā Azerbaidžāna un Armēnija. Perspektīvā paredzēta sadarbība arī ar Ķīnu. Šobrīd tiek gatavoti līgumi. Aptverot tik daudz valstu, noteikti nav viegli veidot mārketinga stratēģiju.

 

Uz kurām valstīm orientējaties visvairāk?

Atis: Protams, ir grūti, bet tāpēc jau tiek veikta tirgus apzināšana. Metam makšķeri visos tirgos un skatāmies, kurā piecopēs. Cilvēki kā klasiskos tirgus iedomājas Skandināviju un Ziemeļeiropu, taču tur mums nav ko darīt. Viņiem pašiem ir savi ražotāji, savas tradīcijas un ir pietiekami konservatīvi, lai neiegādātos Latvijas guļbūves. Tāpēc galvenie tirgi, uz kuriem mēs šobrīd strādājam, ir Francija, Vācija, Spānija, Lielbritānija un Krievija.

 

Vairākās jūsu nosauktajās valstīs ekonomiskā situācija nav diez ko spīdoša. Kā tas ietekmē patēriņu?

Atis: Tāpēc jau to eksporta valstu ir tik daudz, lai kopā salasītu izdzīvošanai nepieciešamo apjomu. Ar pāris mājām Francijā vai Spānijā, protams, ir stipri par maz. Šobrīd, piemēram, tīri sekmīgi veidojas sadarbība ar Lielbritāniju. Īpaši pēc divu gadu veiksmīgās dalības Ecobuild izstādē. Pirmajā gadā atradām pārstāvjus un šogad jau startējām kopā ar viņiem.

 

Kas ārzemniekus piesaista Dores mājās?

Atis: Mūsu klientus, to skaitā pārstāvjus Lielbritānijā, uzrunā produkta gatavības un kvalitātes pakāpe. Arī mūsu jaunums – siltās brusas koncepts. Saglabājot 200 vai 240 mm sienas biezumu, mēs sasniedzam tādus siltumnoturības rādītājus, ko iespējams iegūt tikai ar 400 mm biezu masīvkoksni. Pēc būvniecības normām tā vairs neskaitās guļbūve, bet karkasa māja.

Egons: Ar jauno produktu atkal varētu atkarot vēsturisko koka ēku īpatsvaru. Siltajai brusai ir vesela virkne priekšrocību, piemēram, materiāla ekonomija. Ja guļbūvēs izmantojamā masīvkoksne maksā kādus 300 eiro kubikmetrā, tad izolācijas materiāls – augstākais 50 eiro. Ja mēs daļu koksnes aizstājam ar to, produkts kļūst lētāks. Tajā pašā laikā samazinās arī līmes patēriņš brusu ražošanā, un tas ir ekoloģisks

ieguvums. Visbeidzot – pati brusa ir vieglāka, un ēkas montāža iespējama bez ceļamkrāna, ar cilvēku darbaspēku vien.

 

Kad jaunais produkts varētu nonākt tirgū?

Egons: Testi vēl turpinās, taču jau šogad tiks uzcelta pirmā rūpnieciski ražotā māja, kurā dzīvos cilvēki un kur mēs ilgtermiņā varēsim novērot visas materiāla īpašības. Ja viss ies gludi, nākamajā gadā silto brusu vajadzētu ražot kādus 400 m3 mēnesī.

 

Cik lielas guļbūves šobrīd ir pieprasītas ārvalstīs un kas šobrīd notiek Latvijas tirgū?

Egons: Tās nav mazas mājas, vidēji 150 – 300 m2 robežās. Taču ar silto brusu mēs varētu sākt konkurēt arī lētajā galā, kur, īpaši Lielbritānijā, dominē jau gatavas treilera tipa mājas.

Atis: Latvijas tirgū nonāk puse mūsu produkcijas. Nav vairs īsti konkurences – daļa ražotāju bankrotējuši, savukārt ar rokām tēstās guļbūves ir pavisam cita niša un nav mūsu konkurenti. Lai gan runā, ka mājokļu kreditēšana ir atdzīvojusies, tā reāli nav. Tāpēc mūsu klienti ir vai nu ar ļoti stabiliem ienākumiem, vai cilvēki, kas var atļauties māju iegādāties bez bankas starpniecības.

 

Dores fabriku atklājot, tā tika pozicionēta kā Austrumeiropā modernākā guļbūvju ražotne. Vai tā joprojām tāda ir?

Egons: Domāju, ka jā. Ražotne nav lielākā, bet inovāciju un tehnisko risinājumu ziņā tā joprojām ir modernākā. Turklāt siltās brusas koncepta attīstīšana ir vēl viens solis šai virzienā. Mēs esam atgriezuši dzīvē dzeguļu stūra savienojumu, ko savulaik varēja dabūt gatavu tikai paši labākie amatnieki. Tiem pazūdot, pazuda arī šis savienojums, jo tā izgatavošana prasa ļoti lielu precizitāti, turklāt nebija arī atrisināta stūra blīvēšana vēja necaurlaidībai. Mēs paveicām abas lietas – radījām tehnoloģiju dzeguļu savienojuma ražošanai un patentējām stūra blīvējumu.

 

Gan Forma, gan Dores ražo sarežģītu produkciju, kur nepieciešami augta līmeņa speciālisti – vai šobrīd nav problēmas nokomplektēt kolektīvu?

Atis: Dramatiskākais ir tas, ka Latvijā šo speciālistu nav, jo nav atbilstošu skolu. Es nevaru kā Vācijā aiziet uz arodskolu un paņemt cilvēku, kurš kaut ko jau māk darīt. No pēdējo desmit gadu laikā izmēģinātā kāda padsmita arodskolu absolventu reāli vairs neviens pie mums nestrādā. Viņiem nav bijušas pat pamatzināšanas – pabeidzot arodskolu kā metālapstrādes iekārtu operators, cilvēks nezina Pitagora teorēmu!

Egons: Bet viņš grib lielu algu pirmajā dienā, nevis tad, kad būs iemācījies. Kādreiz darbinieku alga bija tieši pakārtota iegūtajai kategorijai konkrētajā specialitātē, kas deva stimulu celt savu kvalifikāciju.

 

Pilna intervija lasāma žurnāla “Baltijas Koks” oktobra numurā (2012)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *