Kā rīkoties, sastopoties ar kādu no meža zvēriem?

Pavasara noskaņās no ziemas miega mostas meža zvēri. Šajā pavasarī gan aukstā laika dēļ daba mostas lēnāk un vēlāk nekā citus gadus. Taču, kā rīkoties, sastopoties ar kādu no meža zvēriem? Par to stāsta Mammadaba mēneša eksperts – Egils Ozols – kompetents medījamo dzīvnieku speciālists AS „Latvijas valsts meži”, kas atbild par visas LVM Rekreācijas un medības struktūrvienības darbu.

Latvijas mežos mājo daudz dzīvu radību, tikai jāprot tās pamanīt. Ejot dabā, atcerēsimies, ka jebkurš savvaļas iemītnieks – arī kukaiņi un čūskas – ir dabai nozīmīgs. Dzīvniekus un putnus nevajag aiztikt vai citādi traucēt, īpaši laikā, kad tiem ir mazuļi. Daudz par dzīvnieku un putnu gaitām un uzvedību varam uzzināt, ja novērojam to atstātās pēdas – ne tikai pēdu nospiedumus, bet arī ekskrementus, nobrāzumus uz kokiem, barības paliekas… lielo dzīvnieku uzbrukumi cilvēkiem Latvijā notiek ļoti reti. Tāpēc no tiem nevajag baidīties, tikai piesargāties un atcerēties svarīgākos uzvedības noteikumus. Draudus var radīt ievainoti vai ar trakumsērgu slimi dzīvnieki. Tomēr arī šādi gadījumi nav bieži, jo ievainoti dzīvnieki biežāk savaino neuzmanīgus medniekus nekā parastus dabā gājējus. Slimus dzīvniekus parasti var pazīt pēc neparastas uzvedības – tie nemūk no cilvēka. Galvenais ieteikums ir netuvoties un neaiztikt šādus dzīvniekus, jo, nonākot ar tiem kontaktā, ir iespēja saslimt ar trakumsērgu, kas ir nāvējoša slimība gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Ja kontakts tomēr ir noticis, tad nekavējoties jādodas pie ārsta, jo vienīgā iespēja izvairīties no saslimšanas ar trakumsērgu ir savlaicīga vakcinēšanās.

Mežacūkas, aļņi vai Latvijā retumis sastopamie lāči cilvēkam mēdz uzbrukt arī neievainoti – aizstāvot savus mazuļus. Ja ieraugām šo dzīvnieku mazuļus, nekādā gadījumā tiem netuvojamies, bet bīstamo vietu ātri (tikai ne skriešus) pametam. Jāuzmanās, lai nenonāktu starp māti un mazuli, jo šāda situācija var provocēt mātes uzbrukumu. Parasti tomēr dzīvnieki cenšas izvairīties no cilvēka, kas tiem arī veiksmīgi izdodas, jo lielāka daļa cilvēku pa mežu pārvietojas pietiekami skaļi, lai tiktu izdzirdēti.

Gadās, ka cilvēkam ceļu negriež drosmīgie medņu gaiļi pavasara riesta periodā un niknākie briežu un aļņu buļļi auru laikā. Briežiem auru laiks ir aptuveni no septembra vidus līdz oktobra vidum, bet aļņiem – no augusta beigām līdz septembra beigām. Tomēr šādas bīstamas tikšanās Latvijā notikušas ļoti reti, un nav dzirdēts, ka kāds dabā gājējas būtu nopietni cietis.

Ja tomēr gadās satikt lielu dzīvnieku, kas varētu būt bīstams, jāievēro daži padomi. Diezin vai uzbrukumus notiks spēji un negaidīti. Lielākoties dzīvnieks vispirms cenšas pretinieku izzināt un nobiedēt. Ja cilvēks izturas nosvērti un mierīgi, dzīvnieks parasti atkāpjas. Dzīvniekam nedrīkst skatīties acīs, jo šādu rīcību tas uztver kā izaicinājumu, kas provocē uzbrukumu. Satiekot dzīvnieku, kas gatavojas uzbrukt, cenšamies mierīgi atkāpties, nepagriežot dzīvniekam muguru. Atkāpjoties jau laikus noskatām piemērotu koku, lai vajadzības gadījumā tur meklētu patvērumu, un atslābinām somas siksniņas, lai to varētu ātri nomest.

Mežacūkas uzbrukumu zinošie ļaudis iesaka atvairīt šādi – pielaist dzīvnieku trīs līdz piecu metru soļu attālumā un tad skaļi strauji lēkt sāņus. Kuiļi parasti nemēdz griezties atpakaļ, lai uzbruktu atkārtoti (tātad ar šo soli pietiks), taču cūkas uzbrukumu atkārto. Tā kā cūkai tomēr vajadzīgs brītiņš, lai sagatavotos, cilvēkam paveras iespēja atkāpties vai atrast piemērotu koku, kur uzrāpties. Šāds paņēmies gan prasa stiprus nervus, bet, kā zināms, ekstrēmās situācijās mēs spējam paveikt brīnumu lietas.

 

Raksts: “Ko darīt, ja mežā satiec lāci?”, Mammadaba, skat. 05.04.2013

Avots: www.mammadaba.lv

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *