Ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas labās prakses piemērs

Šogad, pasniedzot «Zelta čiekuru» nominācijā par ilgtspējīgu saimniekošanu, Jelgavas pils aulā izskanēja Dzintara Laivenieka vārds. Tukuma apkaimes mežu īpašnieka saimniecībā tiek veikts pilns apsaimniekošanas cikls – no stādīšanas līdz ražas ievākšanai. Turklāt mežs tiek apsaimniekots tā, lai vienlaicīgi ne tikai nodrošinātu iztiku sev un savai ģimenei, bet saglabātu arī dabas un ainaviskās vērtības, kā arī atstātu vērtīgu mantojumu nākamajām paaudzēm. Profesionāls mežkopis būdams, Dzintars Laivenieks šos nosacījumus savas dzīves laikā ir iepazinis līdz sīkumiem, tādēļ arī var tik veiksmīgi saimniekot savos mežos. Un citi to spēj novērtēt, bieži aicinot pieredzējušo mežu īpašnieku dalīties savās zināšanās. Tieši tāpēc žurnāls «Baltijas Koks» šoreiz uz sarunu aicinājis tieši Dzintaru Laivenieku.

 

Jūs apsaimniekojat ievērojamas mežu platības, kopā ap 200 hektāriem. Tās visas iegūtas mantojumā, vai esat pats arī kaut ko pircis klāt?

Lielākā daļa īpašumu ap Tukumu ir mantoti, taču šo to esmu arī piepircis klāt. Pārsvarā gan nocirstas kailcirtes, ko bez kredītiem varēja iegādāties. Savukārt, lai iegādātos mežus Vānes un Zantes galā, savulaik izmantoju visus savus un bērnu sertifikātus. Tur vairāk vai mazāk bija agrākie baltvācu īpašumi, uz kuriem neviens nepieteicās. Piedevām nebija ceļa, sugu sastāvs arī nekāds. Kā mērnieks teica: «Ko tu tur tādus krūmus ņem!» Bet tagad tur vēl kādi 5-10 gadi un tīri labas bērzu audzes būs izveidojušās.

 

Zinu, ka esat mēģinājis veidot arī ozolu audzes. Kā sanācis?

Iedvesmojos no Amulas vecās mežniecības parka, kur ir skaista un kvalitatīva ozolu audze. Domāju, ka varētu ko līdzīgu uztaisīt. Bet gāja ļoti smagi. Lauksaimniecības zemēs ozoli pirmos desmit gadus, kā saka, negāja uz augšu. Atklātā vietā iestādīti. Acīmredzot vispirms vajadzēja stādīt segaudzi, un tikai tad ozolus. Tāda dzīves mācība. Vēlāk, kad iestādīju priedi un bērzu, pēdējos divos gados ir paaugušies manā augumā. Reāli ozolam gandrīz nav kaitēkļu. Osis – tas gan iet bojā, alksnis tāpat, un daļēji tā slimība skārusi arī vīksnu. Patiesībā jau ozols ļoti ātri aug. Tēva mežā pagājušajā gadā nogāzu un saskaitīju gadskārtas – 80, taču koks ļoti resns. Es ozolus cērtu ziemā un vienu gadu atstāju turpat mežā, lai viņi nesasprāgst. Rezultātā iegūstu bezzaru materiālu, par ko ļoti labi maksā – līdz 100 latiem kubikmetrā. Jo dabiski kaltētu ozolu, kas īstajā laikā cirsti, tirgū ir ļoti maz un augstas klases galdnieki meklē šādus izejmateriālus.

 

Jūsu īpašumos dominē pieauguši meži vai tomēr jaunaudzes?

Procentuāli tā īsti neesmu rēķinājis. Ir daudz jaunaudžu, visu veco mežu neesmu nocirtis, bet man trūkst vidēja vecuma audžu. Piemēram, Zantes galā es taupu tādas pavecas bērzu audzes ar egļu paaugu. Ja es bērzus tagad nocirstu pa tīro, man vajadzētu stādīt vietā egļu kultūru. Bet tur ir zvēri, un līdz ar to ārkārtīgi grūti ieaudzēt kaut ko citu, izņemot bērzu. Viss jaunais tiek apēsts. Šajā gadījumā, ja es to bērzu bišķiņ ilgāk paturu, pēc kādiem desmit gadiem man būs jau 20-gadīgs egļu mežs apakšā.

 

Kā jūs organizējat mežizstrādi savās platībās? Pats cērtat vai izmantojat mežizstrādes firmu pakalpojumus?

Tepat pie mājām, ap Tukumu, cērtu pats un ar traktoru arī izvedu. Pieredze man ir – mūža laikā kā nekā kādi pārdesmit tūkstoši kubikmetru nogāzti. Esmu bijis arī mežizstrādes tehniskais vadītājs. Zināšanas ir ļoti vajadzīgas, īpaši tad, ja vairāk vai mazāk saimnieko pēc izlases ciršu metodes. Ir jāmāk braukt ar traktoru, nenomuļļāt visu, kas tur iepriekš ir sasēts. Tad vēl drusku jāzina par pašu mežu – ko cirst, ko atstāt. Jādomā, kā tas veidosies nākotnē. Jo izlases cirtēm ir viens liels naidnieks – vējš. Kad mežu izretina, vējam vieglāk to izšūpot vai, kā 2005. gadā, vienkārši nogāzt. Domāju, ka mežkopji visvairāk baidās tieši no tā, tāpēc izlases cirtes maz izmanto. Turklāt, ja mežs ir grūti sasniedzamā vietā, kur nav ceļa, operatīvi savākt kokmateriālus ir ļoti grūti; izlases cirtes prasa labas mežsaimnieciskās zināšanas.

Savukārt Zantē un Vānē es pats cirsmas dastoju un iestigoju, tad salīgstu mežizstrādes firmu, un tā visu izdara. Mēģinu nepieļaut par hektāru lielākas kailcirtes, jo mazās tomēr labāk atjaunojas. Taču pārāk mazas cirsmas atkal neviena firma īsti negrib izstrādāt.

 

Pēc kādiem kritērijiem izvēlaties – cirst kādu meža nogabalu vai ne? Cena?

Cena, protams, ir būtiska. To pierādīja kaut vai vējgāze, kad cilvēki baļķus atdeva par trešdaļu tagadējās vērtības. Taču ir arī situācijas, kad īsti vairs nevar gaidīt. Ja ir skujkoku mežs, tad vienkāršāk – egļu un priežu zāģbaļķiem cenas ir stabilas un prognozējamas. Savukārt, ja ir bērzi, tad citādi. Ja bērza papīrmalka neiet, to pieturam. Nedrīkst nevienu cirsmu novest tik tālu, ka vairs nevar kādus pāris gadus pagaidīt. Galvenais necirst sulu laikā – tad jau pēc mēneša koki sapelē. Es tāpēc bērzus labāk nogāžu jau ziemā, kad sulu cirkulācija vēl nav sākusies. Un tad lēnā garā realizēju.

 

Jūsu meži ir labs piemērs tam, ka, ilgtspējīgi saimniekojot, materiālās intereses var labi samērot ar dabas saudzēšanu.

Jau pašā sākumā strikti nodalīju tās vietas, kur es vispār necirtīšu. Mikroliegumus, gravas, avotus, kur vienkārši neķeros klāt un ļauju dabai darīt, ko grib. Arī pārējos mežos cenšos pavasara periodā līdz Jāņiem neko nedarīt, lai netraucētu putniem. Tajā pašā laikā, par dabas vērtībām runājot, pastāv daudz un dažādi noteikumi, taču, tie būtu katrā atsevišķā gadījumā jāvērtē uz vietas.

 

Ik pa laikam medijos izskan apgalvojumi, ka Latvijā meži tiek izcirsti un drīz to vispār vairs nebūs. Jūs ikdienā ne tikai pats savus mežus apsaimniekojat, bet arī dodat padomus citiem, tātad patieso situāciju labi redzat.

Esmu pabraukājis pa visu Eiropu un varu droši teikt – Latvijā mežs aug ļoti labi. Mūsu klimatiskā zona ir ļoti pateicīga. Arī pēc nociršanas meža zemēs tas noteikti atjaunosies. Neapstrādātās lauksaimniecības

zemes arī pašas no sevis aizaug ar mežu. Ja runājam par kopējām mežu platībām valstī, arī šai gadījumā noteikti nevar būt runa par samazināšanos. Kubatūras ziņā arī izcērt mazāk par pieaugumu. Problēma drīzāk ir tajā, ka cilvēkiem līdz šim daudzas mežsaimnieciskās darbības nav līdz galam izskaidrotas. Piemēram, koncentrētās kailcirtes. Man arī tās nepatīk, bet arī tās jau visas tiek pilnībā atjaunotas.

 

Jūs diezgan aktīvi sekojat līdzi Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava pētījumiem. Kuri pēdējos gados jums kā mežu īpašniekam bijuši aktuālākie?

Bija ļoti liels prieks, ka sāka pārliecinoši pierādīt sakņu trupes ietekmi, ko praktiski jau visi bija zinājuši, bet aizmirsuši. Sākumā man bija ļoti grūti cilvēkiem iepriekšējā darbā stāstīt, ka tā egle ir sapuvusi un ka viņa tur ir jāatstāj. Kādreiz jau pirmās Latvijas laikā egles ar sakņu trupi aizliedza pārvadāt malkā. Silavas sniegtās atziņas sakrita ar manu pārliecību un stipri cēla mežsaimniecisko pašapziņu. Tāpat esmu izmantojis praktiskās atziņas par izlases ciršu izmantošanu.

 

Zinātne šobrīd lielu naudu piesaista no Eiropas Savienības. Arī jūs jaunaudžu kopšanai esat izmantojis Eiropas finansējumu. Cik tas bijis sarežģīti, un vai ar to pieticis?

Domāju, ka naudas ziņā atbalsts ir pilnīgi pietiekams, lai jaunaudzes sakoptu. Varbūt tikai retās, īpaši sarežģīti kopjamās vietās nepietiek. Un rezultāts pēc šāda darba ir uzreiz jūtams. Cilvēki, kas par to agrāk nebija iedomājušies, pēc tam nāk pie manis un pacilāti stāsta: «Zini, tie kociņi pieauga diametrā par diviem centimetriem gadā!» Pēc jaunaudžu kopšanas darbiem koks acīm redzami aug resnumā un garumā. Latvijā pēdējos gadus bijuši ļoti labi mitruma apstākļi, un metra pieaugums garumā un pāris centimetri diametrā nav nekas neparasts. Turklāt Lauku atbalsta dienests ir ļoti pretimnākošs. Ja gadās kāda kļūme vai nepareizi projektiņš uzrakstīts, viņi palīdz. Cik zinu, mūsu galā neviena nopietna aizķeršanās ar Eiropas projektiem nav.

 

Kā jūs, būdams meža īpašnieks, izjūtat VMD reformas sekas?

Dokumentu kārtošanas laiks pagarinās, birokrātija pieaug. Kādreiz, ja apstākļi spieda, visu varēja operatīvi sarunāt. Tagad lēmumu pieņemšanā jārēķinās ar oficiālajiem beigu termiņiem. Tāpēc visiem varu ieteikt – jūtot, ka mežs sasniedzis ciršanas vecumu, labāk iestigot kailcirti un izņemt apliecinājumu uz trim gadiem. Ja nevajag, necērt, bet vismaz lai dokuments ir.

 

Pilna intervija lasāma žurnāla “Baltijas Koks” maija numurā (2013)

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *