Zinātnieki brīdina: no egļu mežiem varot sanākt tikai papīrmalka

Ar skuju kokiem Latvijā ik gadus atjauno ap 40% izcirtumu. Gandrīz pusi no visām skuju koku jaunaudzēm aizņem egles. Taču zinātnieki brīdina – viena vecuma egļu audžu stādījumi Latvijā dabiski nekad nav veidojušies, tāpēc ļoti iespējams, ka pēc četrdesmit gadiem šie tīrie egļu meži sāks nīkuļot un tos nāksies nocirst pirms ciršanas vecuma sasniegšanas.

Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” direktors dr. silv. Jurģis Jansons stāsta, ka damakšņos un tiem ekoloģiski līdzīgos šaurlapju āreņos un kūdreņos, ko senāk dēvēja par priedeglājiem, likumīgi mežu var atjaunot gan ar priedi, gan egli. Taču meža īpašnieki bieži vien priekšroku dodot eglei, jo salīdzinājumā ar priedi šī suga ir mazāk riskanta un arī atjaunošanas izmaksas esot mazākas. J. Jansons: “Esam novērojuši, ka egļu stādījumi damakšņos sāk nīkuļot un dabiski iesējušās priedes tās apsteidz. Bet mēs tik stādām egles. Patiesībā dabā vienvecuma egļu meži neveidojas. Dabiskos egļu mežos koki ir dažāda vecuma un tie ieaug atvērumos. Stādīti vienvecuma egļu meži labi aug līdz kādiem četrdesmit gadiem. Pēc tam koks sāk sabrukt. Tāpēc būtu jāsāk nopietna diskusija par vienvecuma egļu audzēšanas reglamentu, atsakoties no astoņdesmit gadu ciršanas vecuma.”

Meža īpašnieks Viesturs Valdis Dreimanis, kurš saimnieko Kurzemē, uzsver, ka mežā jāiet vaļējām acīm, jābūt vērīgam, tad mežs pats parādīs, kā grib augt. Pēdējos gados mežkopis vērojis, ka daudzviet egļu stādījumi kļuvuši mazāk izturīgi. V. V. Dreimanis: “Redzu, ka vietās, kur egles trāpījies iestādīt kādā uzkalniņā, smiltīs, koki kalst nost, sabrūk. Arī divdesmitgadīgajās egļu jaunaudzēs jaunie dzinumi kļūst dzelteni. Galotnes paliek līkas un met visādus ķeburus. Nav smuki. Klimats mainās, ziema iestājas vēlāk, pavasaris arī, izskatās, ka eglei tas nepatīk. Egles kļuvušas ļoti uzņēmīgas pret mizgrauzi.” Meža īpašnieks stāsta, ka tīras egļu audzes nestādot, jo viņam pieaudzis egļu mežs liekoties drūms, tāpēc stāda četras rindas ar eglēm, vienu rindu ar bērziem. Bet, ja starp eglēm vēl parādās bērzi vai citas koku sugas, viņš nesteidzoties tās ņemt ārā, bet skaistākos, garākos kokus atstāj, veidojot mistraudzi. Tā kā mežu cērt izlases veidā, tas, ka kokiem būs dažāds vecums, nākotnē netraucēs. Tieši otrādi – meža īpašnieks varēs no meža paņemot to sugu, kurai izdevīgāka cena. Meža īpašnieks uzsver, ka ne jau vienmēr izcirtumu iespējams atjaunot ar skuju kokiem. Tur, kur daudz meža zvēru, par priedi varot aizmirst.

Meža īpašnieks Ainārs Intenbergs, kurš saimnieko Vidzemē, stāsta, ka visbiežāk cenšas mežu atjaunot ar to koka sugu, kas tur augusi iepriekš. Viņš uzskata, ka audzēt egles papīrmalkai ekonomiski būtu izdevīgi, taču griboties arī lielos egļu mežus. Kaut arī meža zinātnieki brīdina, ka bijusī lauksaimniecības zeme eglei nav īsti piemērota, arī A. Intenbergs ar egli apmežojis vairākas meža pļavas, ko citādi lietderīgi izmantot nevar. A. Intenbergs: “Tā kā šīs platības nav lielas, pat mazākas par pushektāru, ceru, ka vienvecuma eglēm nekāda vaina nepiemetīsies.”

 

Raksts: “Egles nezaļos vienmēr”, Anita Jaunbelzere, laikraksts “Latvijas Avīze”, publ. 22.07.2013

Avots: www.la.lv

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *