Uz stabila krēsla

Šogad “Zelta čiekuru” nominācijā par inovatīvu uzņēmējdarbību ieguva Jaunpiebalgas uzņēmums “Wenden Furniture”, kas, pateicoties komandas zināšanām un darba sparam, kļuvis par lielāko masīvkoka krēslu ražotāju Latvijā. Par to, kas tad īsti atnesis uzņēmumam “Zelta čiekuru” – inovācijām un produktu attīstību – saruna ar “Wenden Furniture” līdzīpašnieku Normundu Brēmeru un uzņēmuma tirgus daļas vadītāju Ansi Skrabuli.

 

Zelta čiekuru nominācijā Par inovatīvu uzņēmējdarbību jūs saņēmāt tieši tāpēc, ka pēdējos gados ražošanā ieviestas daudzas modernas tehnoloģijas. Kas ir galvenās lietas, ar ko jūs lepojaties?

Ansis: Mums ir sešu asu CNC darbmašīna. Ir unikāla iekārta, kas noslīpē krēslu pēc pirmās lakošanas. Agrāk bija jāberž ar roku, tagad cilvēka darbs par 70-80% tiek atvieglots. Eiropā tādas ir labi ja desmit, un jauna maksā 200 000 dolāru. Nesen nopirkām iepakošanas darbgaldu ar CNC vadību – iebāz kartona loksni, un iznāk ārā gatava kaste. Bijām spiesti veikt šīs investīcijas, jo kastu piegādātāji dramatiski pacēla cenas.

Normunds: Ir milzīgs prieks par saviem apdares robotiem. Latvijā tādi ir tikai divi un abi mums! Nesen investējām jaunā apkures sistēmā žāvētavām. Tāpat zāģētava. Sākumā mums bija gaterītis, ar ko lēnām čukinājām bērzu. Bija krāns, kas ar trosēm pacēla baļķus, pēc tam vīri tos ar štropēm vilka gaterī. Tagad, pirmapstrādi veicot ar modernu lentzāģi, esam atbrīvojušies no 30 darbiniekiem.

 

Dizains visiem krēsliem top uzņēmumā uz vietas?

Ansis: Katrs projekts ir citādāks, taču es teiktu, ka viss dizains tiešām top pie mums. Reti kurš klients nāk ar pasūtījumu, ko mēs uzreiz varam ieviest ražošanā. Ir klienti, kas atsūta gatavu rasējumu ar labu vizuālo ideju, taču mēs redzam, ka dzīvē tā nedarbosies. Tas īpaši raksturīgi zviedriem. Viņi skices pasūta dārgiem dizaina kantoriem, kas rada smukas bildītes, kurām nav nekāda sakara ar ražošanu. Tas nozīmē, ka mēs pārstrādājam, lai gan beigās, dizains, protams, skaitās klienta, un mēs nevaram tam likt savu zīmolu virsū.

Normunds: Jebkurā pie mums ražotajā produktā esam ieguldījuši ļoti daudz darba. Katra detaļa tiek izgatavota atsevišķi, un beigās tās jāsaliek kopā tā, lai nebūtu ne mazākās spraudziņas.

 

No kurām valstīm galvenokārt nāk pasūtījumi?

Ansis: Mūsu pamata tirgus ir Zviedrija un Somija, taču ir klienti arī no Dānijas, Lietuvas, Igaunijas. Kopā vairāk nekā no desmit valstīm.

Normunds: Savulaik ir mēģināts arī Krievijā, bet tur labāk nevajag. Tā valsts nav piemērota mūsu biznesa domāšanai!

 

Uz tālākiem tirgiem neesat skatījušies?

Ansis: Uzskatu, ka ražošanā jāorientējas uz savu reģionu. Ja mēs esam netālu no Zviedrijas un Somijas, tas būs mūsu tirgus. Mēs būsim elastīgi, ātri. Mēs, visticamāk, neražosim Spānijai. To saprot arī mūsu klienti, kas vairākas krēslu sērijas, ko iepriekš ražoja Ķīnā, tagad pasūta pie mums.

 

Skandināvijas valstīs sadarbojaties ar vairumtirgotājiem vai pa tiešo ar veikaliem?

Normunds: Pamatā tie ir vairumtirgotāji, kas veido mēbeļu kolekcijas un piedāvā tās tālāk veikalu ķēdēm Somijā un Zviedrijā. Jo tur nav populāri, ka pats veikals pa tiešo iepirktu preci no ražotāja. Viņiem nemaz nav tādas vēlēšanās. Mēs zinām visus veikalus, kur tirgo mūsu krēslus, un viņi noteikti zina arī mūs, taču nav ieinteresēti izslēgt vairumtirgotāja posmu, kaut gan rezultātā noteikti nopelnītu vairāk. Acīmredzot viņiem ir vajadzīgs vietējais partneris, kas runā dzimtajā valodā un saprot mentalitāti.

Ansis: Protams, mēs esam arī domājuši par darbu pa tiešo ar Centrāleiropas valstu,

piemēram, Vācijas veikaliem, kur tā ir izplatīta sistēma. Taču mūsu ražošana nav īsti piemērota individuāliem pasūtījumiem. Lai viena krēsla modeļa ražošana būtu ekonomiski pamatota, nepieciešams izgatavot vismaz 300 eksemplāru. Galdiem – 20. Būtībā jo vairāk, jo labāk. Bet viens veikals, lai kā gribētu, tik daudz nemaz nevar nopirkt – tas viņiem būtu pārāk liels pasūtījums. Tāpēc arī mūsu klienti ir vairumtirgotāji.

 

Kā veicas vietējā tirgū? Kopš 2010.gada jums Rīgā ir veikals tirdzniecības centrā Spice Home.

Normunds: Tā arī ir viena no pēdējo gadu lielākajām investīcijām un inovācijām. Būtībā Rīgas salons ir veids, kā mācīties strādāt ar veikaliem, lai saprastu, kā gala klientu apkalpot. Kļūdas jau gadās. Tu aizsūti uz salonu galdus un krēslus, bet izrādās, ka viena galda komplektā nav ieliktas četras skrūves. Un tad tās ir jāaizved uz Rīgu. Kamēr būs tādi gadījumi, mēs nevaram pa tiešo sadarboties ar ārvalstu veikaliem. Būs nevis desmit, bet 1000 klienti – tiec nu ar viņiem galā! Tajā pašā laikā Spice Home salons ļoti labi darbojas, un visu pastāvēšanas laiku nav bijis kā papildu izmaksa rūpnīcai. Gluži otrādi, tas palīdzējis celt produkcijas kvalitāti.

Ansis: Svarīgi, ka mēs saskaramies ar pašu gala klientu. Skandināvijā lielā pasūtījuma ķēdīte sastāv no vairumtirgotāja, lielās veikalu ķēdes, mazā veikaliņa kaut kur Somijas ziemeļos un tikai tad gala pircēja. Rezultātā informācija no viņa līdz mums bieži tā arī nemaz nenonāk.

 

Latvijas tirgum izstrādāts specifisks krēslu dizains?

Normunds: Latvijas tirgū mēs dodam Premium klases produkciju ar vietējam tirgum pielāgotu dizainu. Piemēram, Skandināvijā absolūtā topā ir balti krāsotas mēbeles – apmēram 50% eksportējam tieši tādas. Latvijā paretam kāds balts komplekts tiek nopirkts, taču dominē siltie toņi.

Ansis: Latvijā klients grib, lai viņa istabā ienāk koks, grib redzēt tā struktūru, apsēsties pie bērza galda uz ozola krēsla.

 

Jūs minējāt, ka Rīgas salons kalpo kā izmēģinājuma poligons, apsverot domu pašiem atvērt veikalu ārvalstīs. Uz kuriem tirgiem skatāties?

Normunds: Gribētos uz Skandināviju, bet, lai nekonkurētu paši ar sevi, tas varbūt nebūtu īstais virziens. Lielbritānija.

 

Esat šo tirgu jau izpētījuši?

Ansis: Ir bijuši pieprasījumi, esam sūtījuši paraugus. Redzam, ka ir esošie modeļi, kas tur ļoti labi iederētos, kaut gan mums nav problēmu uztaisīt jebko.

Normunds: Mums tagad tāds personīgs izaicinājums ir dalība nākamā gada izstādē Imm Cologne Ķelnē. Redzēs, kam mēs būsim interesanti.

 

Vai masīvkoka mēbeļu pircēji ārvalstīs, zinot daudzu Eiropas valstu nestabilo ekonomisko situāciju, šobrīd ir aktīvi?

Ansis: Mēs labi atceramies laiku, kad pircēji bija ļoti neaktīvi. Un šobrīd viņi patiesībā nav palikuši daudz aktīvāki. Taču fakts, ka mēbeles veikalā pērk tikpat slikti kā pirms diviem gadiem, nenozīmē, ka arī mēs esam palikuši uz vietas. Esam gājuši uz priekšu, atraduši labākus klientus, labākus risinājumus, kā pārdot. Tas ļāvis kāpināt ražošanas apjomu. Bet mūsu sadarbības partneri visu laiku saka, ka tirgus situācija ir slikta. Neviens negrib kaut ko prognozēt, un tas traucē ražošanā.

 

Kas ir galvenie konkurenti Skandināvijas tirgū?

Ansis: Baltijā ir viens konkurents. Es pieņemu, ka Polijā ir lielākas krēslu rūpnīcas par Wenden Furniture, bet viņi specializējas uz cita veida produktiem. Kad mēs sākām, Baltijā bija pieci seši mums atbilstoša mēroga ražotāji ar vienu mega līderi – Lietuvas uzņēmumu Venta. Šobrīd tas

arī palicis vienīgais, kaut gan tā ražošanas apjoms pēc krīzes sarucis 5-6 reizes. Pārējos esam apsteiguši. Mēs esam elastīgi – varam četrās nedēļās jebkuru pasūtījumu saražot. Ja gadās kļūdas, tās vienmēr izlabojam. Un klients pārliecinās, ka ar mums var strādāt, un iedod vēlāk labus pasūtījumus. Nekad nav bijusi doma kādam aizsūtīt sliktu preci pēc principa – gan jau aizies.

 

Vai Wenden Furniture rūpnīcas kapacitāte ļauj vēl kāpināt ražošanas jaudu?

Normunds: Uzreiz jāsaka – mēs negribam audzēt jaudu. Mēs drīzāk domājam, kā saražot trīs reizes mazāk, bet vērtīgāku produkciju. Likt klāt pievienoto vērtību un izdarīt to, ko citi nevar.

 

Ražošanai nepieciešamo apaļkoku pieejamība nesagādā problēmas?

Normunds: Šogad Latvijas ostās bija ienākuši ķīnieši, kas uzpirka bērza finierklučus. Cena pieauga līdz pat 26%. Zviedrijā baļķi jau varēja nopirkt lētāk nekā pie mums! Manuprāt, valstiskā līmenī jādomā, kā ierobežot apaļkoku eksportu, lai izvesti tiktu produkti ar pievienoto vērtību. Tiem, kas darbojas kokapstrādē, nauda ir – viņi ražošanu attīstīs. Taču valstij ir jārada nosacījumi, lai viņi to gribētu. Lai cilvēki strādātu atbilstoši valsts ekonomiskās izaugsmes plāniem. Mēs ražojam arī no ozola, taču Latvijā augušais nav derīgs Eiropas mēbeļu tirgum. To mēs žāvētu iepērkam Polijā, taču tagad radušās problēmas ar piegādātājiem – atveda nekvalitatīvu materiālu. Vizuāli defekts no ārpuses nav pamanāms, taču, kad pārzāģē, redzamas baltas strīpas. Nepareizs žāvēšanas process. Tieši tāpēc mēs cenšamies maksimāli visu darīt paši. Tas ir kontrolējami.

 

Kuros ražošanas posmos joprojām redzat nepieciešamību pēc jaunām investīcijām?

Ansis: Mēs tikko bijām Itālijā, gājām pa izstādi un skatījāmies, ko mums vajadzētu. Nemaz nebija daudz tādu lietu. No otras puses, mums ir saraksts ar nišām, ko attīstīt. Kad ar lepnumu izsvītrojam padarīto, tūlīt jau galā pierakstās kaut kas jauns klāt.

Normunds: Lai paplašinātu klientu loku, būtu vajadzīga iekārta, kas gatavo sarežģītas, virpotas detaļas. Tādas pagaidām nav.

 

Ko jūs noslēgumā varētu novēlēt visiem jauniešiem, kas šogad beidz skolu un tūlīt sāks domāt par turpmākajām karjeras iespējām?

Normunds: Sapņot un mesties iekšā. Jo tu vari. Nevienā brīdī nav bijusi problēma laukos vai Latvijā. Vajag sapņot un strādāt, vienalga, ar galvu vai rokām – kas katram iekšā. Atrast savu kaislību. Te nav darba? Izdomā! Radi. Nav jābūt uzņēmējam, kas nodrošina 100 cilvēkus. Izdomā, kā trīs nodrošināt, un valstī viss būs kārtībā.

 

 

Pilna intervija lasāma žurnāla “Baltijas Koks” maija numurā (2014)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *