Kokapstrādes atliekas – izejviela ne tikai siltuma ražošanā

Koksnes atlieku masveida izmantošana Latvijā aktualizējās pēc tam, kad beidzās padomju laiku lētā dabasgāze un mazuts. Izņēmums nav arī a/s Latvijas Finieris, kuras ražotnēs padomju laikos finiera žāvēšanai nepieciešamais siltums tika ražots kā izejviela, izmantojot fosilo kurināmo. «Pazūdot lētajai dabasgāzei un mazutam, kokapstrādes procesā radušās atliekas kļuva arvien vērtīgāks resurss, lēnām tuvojoties tam līmenim, kāda ir to izmantošana Skandināvijas valstīs, Vācijā, Francijā,» stāsta a/s Latvijas Finieris padomes loceklis Juris Matvejs. Viņš atceras, ka saplākšņa ražošanā nepieciešamais siltums 90. gadu nogalē tika ražots, izmantojot dabasgāzi, taču tās cenas pieaugums un iespējamais kāpums nākotnē licis nopietni pievērsties saplākšņa ražošanas procesā radušos atlieku un putekļu izmantošanai siltuma ražošanā. Pašlaik a/s Latvijas Finieris rūpnīcā Lignums ir divas katlumājas ar jaudu attiecīgi 18 MW un 11 MW, kas kopumā izmaksāja aptuveni 8 milj. eiro, taču ļāva ietaupīt naudu no dabasgāzes patēriņa samazināšanas. Pēc J. Matveja sacītā, pilnībā no dabasgāzes atteikušies Lignumā nav, taču krāns tiek atvērts tikai tad, kad gaisa temperatūra ārā pazeminās zem -20.

«Lai siltuma ražošanā varētu izmantot koksnes atliekas ar ķīmiskiem piejaukumiem un vienlaikus nepārsniegtu Eiropas Savienības noteiktās dūmgāzu izmešu normas, ir jānodrošina, lai kurtuvē sadegšanai atgrieztos dūmgāzes, turklāt temperatūras režīms būtu 800-900 grādu robežās,» specifiskās prasības rāda J. Matvejs. Pirmā šāda katlumāja rūpnīcā Lignums tika izveidota jau 2000. gadā, savukārt otra pabeigta ekonomiskās recesijas laikā – 2009. gadā. «Katlumājās izmantojam visu: mizu, šķeldu, saplākšņa ražošanas procesā radušos atgriezumus, kā ar smalkās frakcijas – slīpputekļus,» skaidro J. Matvejs. Viņš gan bilst, ka 90. gadu sākumā slīpputekļi tika vesti uz izgāztuvi, bet vēlāk šos atkritumus, kuriem tobrīd nebija izmantošanas iespēju, dzērveņu audzētāji bija gatavi paņemt par velti, paši nodrošinot transportēšanu. «Pašlaik ir pieprasījums pēc slīpputekļiem, un tie tiek tirgoti. Slīpputekļus izmanto gan kokskaidu brikešu, gan apdares dēļu (plastmasu un koksnes putekļus savieno ar saistvielu) ražošanā, turklāt tie ir laba izejviela arī citu produktu izgatavošanā,» skaidro J. Matvejs. Kā piemēru kokskaidu brikešu ražošanā viņš min a/s Latvijas Finieris meitas kompāniju SIA Verems. «Šo brikešu sastāvā 60% ir bērza saplākšņa slīpputekļi, tām ir maz pelnu un augsts siltumatdeves koeficients, kas ļauj produktu sekmīgi pārdot tirgū,» tā J. Matvejs. Viņš norāda, ka tieši pēdējo gadu laikā Latvijā ir audzis to pircēju skaits, kuri vēlas iegādāties slīpputekļus. «Šķiet, ka tādi uzņēmumi ir,» tā uz jautājumu, vai Latvijā ir ražotāji, kuri slīpputekļus jauc kopā ar plastmasu un ražo apdares dēļus, atbild J. Matvejs.

«Koksnei kļūstot dārgākai, palielināsies vēlme to izmantot otrreiz,» uzskata J. Matvejs. Polijā esot ražotnes, kurās no šādām izejvielām ražo veselus sienu paneļus, ar kuriem var uzbūvēt pat māju, un tos var nopirkt arī Latvijā kā ekoloģiski tīru produktu. Lai arī koksnes atlieku un izstrādājumu otrreizējā izmantošana Latvijā pakāpeniski attīstās, līdz tādam līmenim kā citās valstīs, kur ražotajā kartonā izmantotā izejviela – koksnes šķiedra – tiek lietota jau septīto reizi, vēl ir tālu.

 

Raksts: “Zaļā ekonomika: Siltuma avots – slīpputekļi”, Māris Ķirsons, publ. 10.11.2014

Avots: http://www.db.lv/razosana/mezsaimnieciba/zala-ekonomika-siltuma-avots-slipputekli-422933

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *