Biznesa evolūcija

Pērn rudenī viens no Latvijas lielākajiem privātajiem mežsaimniecības uzņēmumiem spēra nozīmīgu attīstības soli, iesaistoties kokapstrādes biznesā. Taču atšķirībā no pārējiem līdzīga profila nozares kolēģiem investīcijas netika ieguldītas zāģētavas aprīkojumā, bet bankrotējušā bērza saplākšņa ražotnē. Par to, kādi ir bijušās «Kurzemes finiera» rūpnīcas attīstības plāni, cik veiksmīgi izdevies iekarot eksporta tirgus un kā nākotnē izdosies sadalīt resursus ar «Latvijas Finieri», saruna ar «Stiga RM» valdes locekli ANDRI RAMOLIŅU.

Vai ražošana Kurzemes finierī šobrīd ir pilnībā atjaunota?

Sāksim ar to, ka man nepatīk rūpnīcu saukt par Kurzemes finieri. Visticamāk, turpmāk ražosim zem Stiga RM logo. Taču rūpnīca strādā. Sadarbībā ar iekārtu ražotājiem no Somijas pilnībā restaurējām vienu no divām finiera skaidas lobīšanas un saplākšņa ražošanas līnijām, un janvāra vidū pa īstam esam uzsākuši darbu. Pagaidām strādājam divās maiņās, taču īstenībā varētu strādāt arī četrās un apjomu palielināt divarpus, varbūt pat trīs reizes. Lai to izdarītu, veicam investīcijas apkures sistēmā un daudzās citās tehnoloģijās.

Pagājušā gada nogalē presē minējāt, ka rūpnīcā būs nepieciešamas 4,5 miljonu eiro investīcijas.

Varbūt pacelsim latiņu vēl drusku augstāk. Mums pieejams vairāk nekā desmit miljonu eiro finansējums – šis jautājums ar bankām ir izrunāts. Tāpēc soli pa solim iesim attīstības ciklā un nesteigsimies sasniegt nez kādus augstumus tikai tādēļ, lai kādam kaut ko pierādītu. Noteikti neveidosim šo rūpnīcu Latvijas Finiera izmēros. Skatīsimies no resursu pieejamības viedokļa – cik mēs varam piegādāt paši, cik iepirkt valsts mežos, cik no saviem sadarbības partneriem.

Agrāk uzņēmums gatavoja bērza saplāksni, kas galvenokārt bija paredzēts kā būvniecības palīgmateriāls. Kāda veida produkciju jūs ražojat šobrīd?

Mēs jau tagad ražojam augstākas kvalitātes saplāksni, nekā tur jebkad gatavots. Vairāk tā ir produkcija interjera dizainam, taču klientu lokā ir arī celtniecības kompānijas. Pagaidām vēl nevaram izgatavot mitrumizturīgu saplāksni, jo mums nav laminēšanas preses, taču, kā jau minēju, tas ir tikai laika jautājums.

 

Visa produkcija paredzēta eksportam?

Jā, 100%. Šobrīd ar realizāciju problēmu nav. Vienīgi pagaidām esam koncentrējušies Eiropas tirgū, jo mūsu jauda nav liela. Esam spiesti strādāt ar nelieliem klientiem, bet tas varbūt nemaz nav slikti. Tikko jauniem klientiem Zviedrijā piegādājām testa kravu. Viņi bija strādājuši ar šo uzņēmumu pirms tam un atzina, ka bijušas problēmas, taču tagad ar kvalitāti ir ļoti apmierināti. Tūlīt sūtīsim testa kravu uz Beļģiju, veicam pārrunas ar ungāriem, vāciešiem. Ir bijusi arī interese no tādām eksotiskām vietām kā Dienvidkoreja, Maroka, Dienvidāfrika, Brazīlija, taču diemžēl tas apjoms, ko prasa viņi, mums nav paceļams.

 

Ja tirgū ir pieprasījums, kāpēc, jūsuprāt, Kurzemes finieris tomēr bankrotēja?

Viņi ražoja 700, labākajos brīžos maksimums 800 m3 mēnesī ar 128 cilvēkiem; šobrīd mēs saražojam to pašu ar 62 cilvēkiem. Tā daļēji jau ir atbilde uz visām problēmām. Turklāt tur neviens nekad nav rūpējies par kvalitāti.  Treškārt, viennozīmīgi ir jāpērk tieši tādi apaļkoki, kādi nepieciešami ražošanā, nevis kā sanāk. Tāpēc mēs, visticamāk, līdz aprīlim nepalielināsim jaudu, jo esam piepirkuši rūpnīcas teritorijai klāt zemi un uzstādām modernu zviedru šķirošanas līniju. Līdz ar to mēs iepirksim kvalitātes prasībām atbilstošus, perfekti uzmērītus finierklučus.

Stiga RM ir viens no lielākajiem mežu īpašniekiem valstī. Cik lielu rūpnīcai nepieciešamo resursu daļu varat nodrošināt no saviem īpašumiem?

Stiga RM pieder piecarpus tūkstoši hektāru meža zemes, tāpēc, ja ir nepieciešams, mēs rūpnīcu pilnībā varam nodrošināt vieni paši. Šobrīd tādas vajadzības nav, jo no astoņām lielajām mežizstrādes firmām, kas darbojas Kurzemē, septiņas mums piegādā kokus – dalāms īsti nekas nav. Līdz ar to mēs regulējam situāciju un skatāmies – ja vajag, piezāģējam paši klāt. Nākotnē acīmredzot pārorientēsim savu mežsaimniecības biznesa sadaļu un lielāku uzsvaru liksim uz bērzu mežu iepirkšanu. Visa Kurzeme un puse Zemgales – Kuldīgas atrašanās vieta ir ļoti izdevīga. Līdz šim ļoti daudz koksnes tika vests uz Rīgu, tagad daudzi resursu piegādātāji savas kravas novirzījuši mūsu virzienā.

 

Nākotnē jums tomēr var nākties dalīties, jo arī Latvijas Finieris plāno būvēt Kurzemē finiera rūpnīcu, turklāt ļoti iespējams – tieši Kuldīgā.

Dalīsimies ar koksni valsts mežos. Latvijas Finieris nav spējīgs nosegt visus segmentus, tāpēc gan attiecībā uz apaļkoku iepirkumiem, gan gatavās produkcijas realizāciju es nekādu sīvu konkurenci nesaskatu. Grūtāk būs mazajām zāģētavām, kuras apstrādā tieši bērza finierklučiem atbilstošus sortimentus, un tādu Kurzemē ir virkne. Tām gan būs problēmas ar resursiem, jo viņi neražo produkciju ar tik augstu pievienoto vērtību. Līdz ar to redzu, ka finierkluču tirgū notiks pārdale un daļai no šīm zāģētavām būs jāmaina savs profils. Kad kaut kas jauns un spēcīgs veidojas, vecais un ne tik stiprais pazūd. Tā ir evolūcija.

 

Kā šobrīd veicas Stiga RM mežsaimniecības biznesam? Koksnes cenām ir tendence kristies…

Apaļkoku tirgus Latvijā šobrīd stagnē. Skuju koku segmentā Eiropā veidojas zināma pārprodukcija, tāpēc koksnes vērtība krītas. Ja tā paskatās, 2005., 2009., 2012., 2015. – ik pa trim četriem gadiem tirgū ir lielas problēmas. Tāds ir cikls. Jau pagājušā gada augustā pieprasījumam bija tendence lēnām kristies. Šobrīd lielākās problēmas ir Vidzemē un Latgalē, jo tur ir ziema. Kurzemes pusē skuju koku cenu kritums tik dramatisku apjomu nav piedzīvojis, taču skarbā realitāte rāda, ka tas varētu turpināties. Līdz ar to problēmas būs nelielajiem mežizstrādātājiem – tie vienmēr pirmie cieš visvairāk. Bet tas atkal paver iespējas lielākiem spēlētājiem. Līdz ar to uz tirgu mēs skatāmies piesardzīgi, bet tajā pašā laikā ļoti optimistiski. Jā – apzināmies, kaut kas aizies ar mīnusiem, bet tāds ir tirgus. Mums resursu ir pietiekami daudz, varam sākt strādāt lētākos segmentos, piemēram, pārkvalificēties zāģēt baltalkšņu un apšu īpašumus, kur cenu kritums nav tik ievērojams. Līdz ar to arī zaudējumi nav tik lieli, un kuģis turpina peldēt.

Kaut kādā brīdī gada otrajā pusē situācija atkal mainīsies uz otru pusi. Kas attiecas uz papīrmalku, Krievijai šobrīd ir vajadzīga valūta, iekšējais tirgus diezgan sabrucis, tāpēc viņi dempingo ar cenām, un tas lēnām atnācis arī līdz mums. Arī tajā pašā saplākšņa tirgū no Krievijas tiek pludināta iekšā lēta produkcija, vienīgi, viņiem lielai daļai rūpnīcu ir problēmas ar kvalitāti. Ņemot vērā, ka mūsu produkts ir kvalitatīvs, jomas tik traki nepārklājas.

Pilna intervija lasāma žurnālā “Baltijas Koks”, (Februāris – Marts 2015)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *