Ilgtspējīga meža apsaimniekošana – ne tikai resursu ieguve, bet arī atbildīga izturēšanās

Bieži vien ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas jēdziens nepamatoti tiek sašaurināts līdz runām par koksnes vai citu meža labumu ieguvi nepārtrauktai patērēšanai. No šāda viedokļa vērtējot meža resursus, statistikas dati neliecina, ka nākotnē mūs gaidītu trūkums. Iespējams, būs jācērt jaunāki un tievāki koki. Savukārt, no koksnes resursu viedokļa raugoties, – viss it kā ir kārtībā. Problēma tikai tā, ka ilgtspējīga meža apsaimniekošana nav nepārtraukta koksnes resursu ieguve Latvijas mežos, bet arī atbildīga izturēšanās, tostarp – pret tām augu un dzīvnieku sugām, kuras nevar ne ēst, ne izmantot saimniecībā.

Normatīvajos aktos ir noteikta kārtība, kā novērtēt meža ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Skaidri definēti seši kritēriji un trīsdesmit četri indikatori. Piemēram, kritērijam «Meža ekosistēmu bioloģiskās daudzveidības uzturēšana, aizsardzība un atbilstoša uzlabošana» ir

deviņi indikatori. Gan koku sugu sastāvs, gan meža atjaunošana, gan mežaudžu dabiskums, atmirusī koksne, ainavas raksts, apdraudētās meža augu un dzīvnieku sugas un aizsargātie meži. Vairāki no šo kritēriju raksturojošajiem indikatoriem it kā nenes taustāmu labumu, tāpēc šķiet mazsvarīgi. Tomēr šie kritēriji ir vieni no svarīgākajiem, jo raksturo meža ekosistēmu un tajā notiekošos procesus. Sarunās ar meža jomas darbiniekiem bieži nākas pieskarties jautājumiem, kas saistīti ar aizsargājamām sugām un biotopiem. Pārsteidzoši, ka daudzi meža nozarē strādājošie nicinoši izsakās par dabas aizsardzību un biologu centieniem saglabāt retās sugas.

Latvijas privāto mežu apsaimniekošanas prakse rāda, ka cilvēks, kļuvis par meža īpašnieku, bieži vien par vienīgo mērķi uzskata lielāku koksnes apjoma ieguvi pēc iespējas īsākā laikā. Tāds mērķis nosaka arī metodes. Daudzi joprojām izvēlas kailcirtes, neskatoties uz to, ka mežs ir tikai, piemēram, 10 ha liels. Nocērtot visu vai gandrīz visu īpašumā esošo mežu, cilvēks zaudē ar to saikni, ainava vairs nav atpazīstama: tur, kur agrāk auga skaistas priedes, palicis vien izcirtums; kaut kad tas kļūs par jaunaudzi, kas būs jākopj, būs jāstāda egles vai priedes. Tas prasīs investīcijas. Likumsakarīgi, ka par šādu īpašumu pamazām zūd interese. Tāpēc nereti tiek pieņemts lēmums meža zemi pārdot, bieži vien ārzemniekiem.

Loģiski būtu, ja nelielu īpašumu apsaimniekošanā plašāk pielietotu nekailciršu mežsaimniecības metodes. Nekailciršu meža apsaimniekošanas modeļa būtība ir pakāpeniska koku ciršana, radot pēc iespējas mazāku ietekmi uz meža vidi. Tomēr nekailciršu modeļa izvēle pati par sevi vēl neko nenozīmē. Svarīgi ir ievērot labo praksi. Izcērtamo koku atzīmēšanas procesā jāsaprot, kāpēc izcirtīs tieši šos kokus. Ļoti svarīgi ir izvēlēties piemērotākos ekoloģiskos kokus. Labs palīgs ir normatīvie akti, tomēr tajos ir noteiktas vien minimālās prasības.

Jā, nekailciršu mežsaimniecības principus nevar apgūt uzreiz, tāpēc meža īpašniekiem vajadzētu biežāk ciemoties pie saimniekiem, kas labi pārzina nekailciršu mežsaimniecības praksi. Ik gadu kādā no piecām Pasaules Dabas fonda demonstrējumu teritorijām notiek semināri ar objektu apskati dabā.

 

Raksts: “Ilgtspējīgai meža apsaimniekošanai ir nākotne”, mežkopis Raimonds Mežaks, žurnāls Vides Vēstis Nr.1 (152) 2015

Avots: http://www.videsvestis.lv/view.asp?ID=152&what=24

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *