Dabai draudzīgā mežsaimniecība

Pirms gandrīz 20 gadiem Ventspilī dibinātā uzņēmuma «Kursa MRU» galvenie darbības virzieni ir mežsaimniecība, mežizstrāde un apaļkoku pārdošana. Pakāpeniski iegādājoties aizvien jaunas mežu teritorijas, uzņēmuma īpašumā šobrīd ir aptuveni 8300 ha saimnieciski izmantojamu meža zemju, kas lielākoties koncentrētas Kurzemes reģionā. Līdz ar to «Kursa MRU» ir lielākais meža platību īpašnieks starp Latvijas pilsoņiem piederošajām juridiskajām personām. Taču uzņēmums sniedz pakalpojumus arī citiem mežu īpašniekiem, tāpēc kopējās apsaimniekojamās platības ir krietni lielākas. Un tajās visās tiek saimniekots, nodrošinot meža vērtību saglabāšanu, palielināšanu un maksimālu koksnes krājas pieaugumu. Viedoklī par meža audzēšanas ekonomiku un draudzīgumu dabai dalās uzņēmuma valdes loceklis un dibinātājs EDGARS DUPUŽS.

“Kursa MRU” arī šobrīd turpina iegādāties jaunus zemes īpašumus. Ko darāt gadījumā, ja kopējā platībā ir ne tikai mežs, bet arī lauksaimniecības zeme?

Mēs ļoti uzmanīgi skatāmies, lai visa zeme, kas ir mūsu rīcībā, ražotu. Ja īpašumam, ko iegādājamies, klāt ir arī lauksaimniecības zeme, pirmā opcija – mēs to atdalām un pārdodam vietējiem zemniekiem vai apmainām pret meža zemi. Bet ir tādas zemes, kas nevienu neinteresē. Mežu vidū, piemēram. Lai tā tiktu izmantota pareizā veidā, mēs to apmežojam. Bez šaubām, saskaņojot ar pašvaldību un atbilstoši vietējiem apsaimniekošanas plānošanas noteikumiem. Taču speciāli pirkt lauksaimniecības zemi, lai to apmežotu – izmaiņas likumā vairs īsti to neļauj darīt. Tajā pašā laikā ir jauns zemes izmantošanas veids – kokaugu stādījums ar aprites ciklu 15 gadi. Tā nav gluži apmežošana, bet alternatīvs veids, kā pelnīt ar savu zemi.

Peļņa no mežsaimniecības ir salīdzināma ar lauksaimniecību?

Domāju, ka tā ir vismaz divreiz lielāka, nekā īpašnieks dabūtu, iznomājot platības zemniekiem. Kuri turklāt saņemtu Eiropas Savienības dotācijas un ļoti intensīvi tur saimniekotu ar vismodernākajiem ķīmijas ieročiem. Mežsaimniecība ir alternatīva zemes īpašniekam, kurš grib saimniekot dabai draudzīgi un tajā pašā laikā arī ilgtermiņā gūt maksimālo peļņu. Sākotnēji, protams, pirmos 20 gadus gan ir jāiegulda darbs un līdzekļi jaunaudzes kopšanā. Tāpēc vienīgais risks mežsaimniecībā ir diezgan ilgais aprites periods no investīcijām līdz iegūtajai peļņai. Bet kā ilgtermiņa ieguldījums tas, bez šaubām, ir izdevīgs un drošs, jo kokmateriālu cenas vienmēr apsteigušas inflāciju vismaz par vienu procentu. Turklāt arī ļaunākajā gadījumā, ja nauda pēkšņi vajadzīga, šādu īpašumu vienmēr var pārdot.

Tātad mežsaimniecība ir izdevīgāka?

Noteikti nevajag pretnostatīt lauksaimniecību mežsaimniecībai. Vienīgais jautājums šai izvēlē – vai jūs esat gatavi paši saimniekot un vai esat gatavi saimniekot intensīvi, lietojot visas ķīmijas? Viennozīmīgi, tur, kur var nodarboties ar lauksaimniecību, to arī vajag darīt. Bet, ja zeme atrodas mežu vidū, ir nepārtraukta cīņa ar meža zvēriem – jūs patiesībā objektīvi nevarat būt konkurētspējīgs. Tad labāk izvēlēties tādu saimniekošanas veidu kā plantāciju mežs.

Egļu plantācijā jūs nebaida sakņu trupes risks?

Nevajag egles audzēt ilgāk par 30-40 gadiem, un nekādu problēmu nebūs. Turklāt egļu plantācijā 40 gados var 400 m3 no hektāra dabūt. Tas nozīmē 80 gados dabūt divreiz lielāku ražu nekā klasiskajā mežā. Un bez riskiem. Protams, kā jau minējāt, lai sasniegtu šādus rezultātus, nepieciešama regulāra audzes kopšana. Bērzi ir ļoti gaismas prasīgi. Pirmajos gados ir liela cīņa ar zāli, kas cenšas stādu pārmākt. Ja zāle to noliec zemē, veidojas tā sauktais «zābaks» un pirmais nogrieznis finierklucim vairs nav derīgs. Taču bērza pluss ir ļoti straujā augšana, turklāt to tik ļoti neposta meža zvēri. Egle savukārt ir mazāk gaismas prasīga, tā var paciest arī apēnojumu, un var paiet laiks, kamēr stādi iesakņojas, atrod augsnē nepieciešamās barības vielas un tiek laukā no zāles. Tā ka gadus piecus jums var likties, ka nekas nav ieaudzis. Vissmagākais stāsts ir priede. Pirmkārt, lai audze būtu kvalitatīva, tā jāstāda diezgan lielā biezībā. Tās ir lielākas izmaksas, turklāt priede ir arī visgaršīgākā meža zvēriem. No otras puses, pretstatā lielajām ierīkošanas izmaksām, priežu audze ilgākā laika periodā ir pakļauta vismazākajiem riskiem. Latvija priedes augšanas areālā ir gandrīz pa vidu, un tas nozīmē, ka to īpaši neietekmēs klimata pārmaiņas. Tāpat priedi mazāk apdraud vējgāzes un snieglauzes.

Kas ir galvenās lietas, kas jāņem vērā, veidojot plantāciju mežu?

Galvenais ir neiestādīt par daudz. Īpaši tas attiecas uz egli – 1200 stādi plantācijā ir pietiekami. Tad jūs dabūjat labus, apzarotus stumbrus, ko tik ļoti neposta meža zvēri, turklāt kokmateriāli ar dzīvu zaru vietām tirgū ir pieprasīti. Retāks mežs arī labāk aug. Vienīgā problēma – ja grib plantāciju ierīkot ar Eiropas atbalstu, tad gan jābūt 2000 stādiem. Kad šādu platību esat nodevis, pēc četriem gadiem jānāk ar krūmgriezi un trešā daļa ieaudzētā jāizgriež. Tāpēc šajā gadījumā, un attiecībā uz klasisko mežsaimniecību, tas ir diskusiju vērts jautājums. Likums tika pieņemts laikā, kad bija daudz dabiski apmežojušos platību un vajadzēja jaunajiem kociņiem radīt konkurences apstākļus – kas ir cīnītājs, tas turpinās veidot mežaudzi. Tagad, kad mēs mežu atjaunojam mākslīgi ar otrās pakāpes selekcijā iegūtiem stādiem, ir muļķīgi runāt par vēl vienu pārbaudi konkurences cīņā. Es neko nesaku par priedi, tā ir cimperlīga un prasa biezību, bet bērzs un egle… Domāju, varētu pacīnīties, ka mākslīgajā atjaunošanā jāizmanto vismaz 1400 selekcionētu stādu uz hektāru, lai platību varētu uzskatīt par atjaunotu.

Tātad esat par intensīvāku mežsaimniecības modeli?

Vairāk nekā ceturtajā daļā no Latvijas meža zemēm ir aizsargājamās teritorijas. Tas ir pareizi, jo mežs ir stipri, stipri plašāks jēdziens par cilvēka vajadzībām. Taču mēs esam spiesti kaut kā to kompensēt un citās vietās burtiskā nozīmē ražot intensīvāk. Tāpēc es uzskatu, ka saimnieciskais mežs ir jāapsaimnieko saimnieciski – lai īpašnieks var gūt maksimālu labumu pie minimāla aprites cikla. Tāpēc būtu vērts uzsākt diskusiju par stādu skaitu – tagad mēs pašu stādīto pēc pāris gadiem izzāģējam. Taču mūsdienās 1000 stādi maksā 200 eiro. Tā ir liela nauda. Turklāt pēc tam vienalga jāpērk repelents un katrs kociņš jāsmērē. Tas ir vēl reiz divi. Tāpat būtu jāmaina privāto meža īpašnieku filozofija.

Apaļkoku cenu kritums nerada bažas?

Meža īpašniekiem ar to jāsamierinās – tirgus ir tirgus. Privātajiem jācenšas saimniekot tā, lai piegādātu materiālus tad, kad pieprasījums vislielākais. Tāpēc jau mums ir LVM, kas nodrošina nepārtrauktu kokrūpniecības kompleksa darbību arī tad, kad resursam cenas nav tik labas. Toties tādā veidā saglabājot pircējus saviem kokiem arī nākotnē. Taču pašlaik tirgus vēl ir tīri labs.

 

Pilna intervija lasāma žurnālā “Baltijas Koks”, (Jūnijs 2015)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *