Nepārtraukta attīstības maratonā

Raksturojot AS «Latvijas Finieris» meitasuzņēmumu RSEZ SIA «Verems», vispiemērotākais vārds ir «liels». Ar 30 miljonu eiro apgrozījumu un vairāk nekā 300 darbiniekiem tas ir viens no lielākajiem uzņēmumiem Latgales reģionā, turklāt ražo produktu, kas ir unikāls visā pasaulē – netradicionāli liela izmēra saplāksni, par kura lietojuma iespējām sašķidrinātās gāzes tankkuģos droši vien būs dzirdējuši daudzi. Šogad, 12. janvārī, Latgales vēstniecībā «Gors» tika svinēti lieli svētki – «Verems» atzīmēja 20. gadadienu. Jubilejas reizē, lai atskatītos uz paveikto un pasapņotu par nākotni, saruna ar uzņēmuma pirmo un vienīgo vadītāju, «Verems» valdes priekšsēdētāju JĀNI STARI.

Atskatoties uz Verems attīstību, noteikti jāsāk ar pašu sākumu – daudzi varbūt nemaz nezina, ka to visu 1994. gadā iesākāt jūs viens pats.

AS Latvijas Finieris tajā laikā mainīja apaļkoku sagādes struktūru. Padomju gados bērza baļķi ar vagoniem tika vesti no Krievijas, taču pēc neatkarības atgūšanas, attīstoties kā privātuzņēmumam, nācās likt uzsvaru uz vietējiem resursiem. Visā valstī tika dibināti kokmateriālu iepirkšanas punkti. Tajā laikā strādāju Līvānos par meža inženieri un piekritu piedāvājumam veidot šādu punktu arī Latgalē.

Latvijas Finiera vadībai jau tad bija skaidrs, ka Rēzekne varētu būt piemērots stratēģiskais punkts, kur attīstīt tālāk finieru lobīšanu un saplākšņu ražošanu?

Pagrieziena punkts varētu būt 90. gadu beigas, kad iegādājāmies zemi un ražošanas telpas pašreizējā vietā un sākām gultu līstu ražošanu no Rīgā lobītajiem finieriem. Uzņēmums ieguva arī jaunu nosaukumu, aizgūtu no Vērēmu pagasta vārda, kur tas atrodas.

Sajūta, ka uzņēmums ir jūsu, šo gadu laikā nav pametusi?

Protams, ka tas ir mūsu. Kam gan citam?! Tajā pašā laikā, kaut arī Verems ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, to nevajadzētu kaut kādā veidā atdalīt no AS Latvijas Finieris – būtībā tā ir viena no akciju sabiedrības rūpnīcām.

 

Kaut gan jau pāris gadus vēlāk Verems uzsāka finieru lobīšanu un liekti līmētu mēbeļu detaļu ražošanu, par īsto pagrieziena punktu attīstībā noteikti var uzskatīt 2006. gadu, kad līdzās vecajam gaļas kombināta korpusam tika uzbūvēta jauna saplākšņa rūpnīca. Kam radās ideja to celt no koka konstrukcijām?

Nevaru tagad pilnīgi precīzi pateikt, vai tā bija Jura Biķa vai kāda citaideja, taču, lai arī kurš pirmais to būtu izteicis, visi to ļoti pozitīvi pieņēma. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests nebija sajūsmā par šādu domu. Atbildīgajām personām nācās organizēt seminārus un pat braucienu uz Somiju, lai parādītu, ka tepat kaimiņos no koksnes var būvēt lielas ražošanas ēkas.

Arī ar jūsu jaunā unikālā produkta – lielformāta saplākšņa – ražošanu sākumā nemaz tik viegli neklājās.

Sākums bija pat ļoti grūts. Mēs tikko bijām uzbūvējuši jaunu rūpnīcu, tikko bijām kaut cik iemācījušies saplāksni ražot, mūsu pircēji vēl nebija paspējuši iepazīt un novērtēt šo labo produktu, kad nāca krīze. No 2007. līdz 2009. gadam bija ļoti smags periods, kad saplāksni pārdot bija ļoti grūti. Mūsu mērķa klientiem, piemēram, auto industrijai, tas, protams, būtu bijis ļoti noderīgs, taču, lai sāktu to izmantot, arī viņiem vispirms vajadzēja pielāgot savas ražošanas tehnoloģijas jaunā izmēra saplāksnim. Bet tieši auto būvētāji bija vieni no tiem, kas krīzi izjuta vissmagāk. Rezultātā, lai produkcijai vispār būtunoiets, mēs lielo saplāksni tūlīt pēc izgatavošanas tepat rūpnīcā zāģējām mazākos izmēros. Uzņēmums sāka strādāt ar pilnu jaudu četrus gadus pēc jaunās rūpnīcas palaišanas, un Veremu par veiksmes stāstu var uzskatīt tikai kopš 2012. gada.

Kas deva spēku un pārliecību izturēt?

Pie sevis nospriedām, ka, protams, esam pieļāvuši dažādas kļūdas, bet tās tomēr nav tik lielas, lai būtu mums nāvējošas. Bijām pārliecināti, ka mūsu produkts ir labs, ka rūpnīcu esam uzbūvējuši labu un ka ir tikai jāpagaida, lai tirgus mūs pieņem. Ticējām, ka spēsim sevi pierādīt kā ilgtspējīgu un stabilu partneri, kā Latvijas Finiera produkta ar preču zīmi Rīga ražotāju.  Es nezinu, vai mēs pirms krīzes par to šaubījāmies, bet krīze mums vēl vairāk lika saprast, ka ir ārkārtīgi svarīgi būt labākajiemne tikai ar produktu, bet arī ar ražošanas darba organizāciju, kvalitāti, izmaksu taupīšanu, efektivitāti. Lai attīstītos, mācījāmies no pasaules labākās pieredzes.

Kā šobrīd veicas ar produkcijas ražošanu?

Verems strādā ar pilnu jaudu, pamatā tiek līmēts saplāksnis. Mūsu lielākais izmērs milimetros ir 2290×4000. Tas ir viens no lielākajiem, bet ne pats lielākais saplāksnis pasaulē. Tankkuģu būvniecība turpinās, gāzes vešanas apjoms ar kuģiem pieaug. Tāpat saplāksnis tiek izmantots

gan smagajās automašīnās, gan vieglo automašīnu piekabēs, kravas busiņos. Jo lielāks saplākšņa gabals, jo šuvju un stiprinājumu skaits mazāks. Turklāt, ja ir trīs atbalsta punkti divu vietā, citādāk izdalās arī slodzes un saplāksni var taisīt nedaudz plānāku un attiecīgi arī vieglāku. Uz to mēs arī vinnējam.

Nav signālu, ka vēl kāds cits ražotājs arī pretendētu uz jūsu tirgus daļu?

Iespējams, to mēs nevaram izslēgt. Bet es negribētu teikt, ka tas ir vienkāršs un viegls bizness. Nepietiek jau ar to, ka pasūta pasaulē unikālu ražošanas iekārtu. Ja kāds mūsu konkurents tagad sāks ražot lielāka formāta saplāksni, sākums viņam būs grūtāks, nekā bija mums. Jo Latvijas Finierim ir ļoti liela priekšrocība – pārstāvniecību tīkls, caur kuru produkti tiek ne tikai tirgoti, bet kopā ar klientiem arī izstrādāti jauni. Un, protams, plašs un spēcīgs inženiertehniskais kolektīvs.

Uzņēmējdarbībā ir divi galvenie resursi – darbinieki un izejvielas. Ar cilvēkiem jums viss ir kārtībā, bet kā ir ar bērza finierkluču pieejamību?

Latgales reģionā, pie pašreizējām ražošanas jaudām un apjomiem, koku resursi ir stabili pieejami. Lai nodrošinātu šo resursu nākotnē, stādām un kopjam bērzu audzes. Turklāt Latvijas Finieris ir attīstījis ražošanu Baltijas reģionā un tādējādi līdzsvarojis arī koku iepirkumu.

Verema jubilejai veltītajā filmā daudziem darbiniekiem tika uzdots jautājums, kādu viņi redz rūpnīcu pēc 20 gadiem. Kāda būtu jūsu atbilde?

Domāju, ka pēc pieciem gadiem ekstensīva attīstība būs beigusies un saplākšņa ražošanas jaudu mēs vairs nepalielināsim. Tālākā attīstība tad varēs notikt divos virzienos. Viens ir ar vēl neparastākām īpašībām apveltītu saplākšņa produktu ražošana. Bet otrs attīstības virziens, es pieļauju, varētu arī nebūt saistīts ar saplāksni. Finiera lobīšanas procesā, kamēr baļķis tiek nocilindrots, rodas tā sauktie lēveri, savukārt beigās paliek pāri serdenis. Protams, mēs esam attīstījuši tehnoloģijas, lai lēveru būtu mazāk un serdenis tievāks, taču jebkurā gadījumā atlikumi rodas, un šobrīd mēs no finierklučiem par saplāksni pārvēršam mazāk nekā pusi koksnes. No pārējās tiek saražotas šķeldas, kuru dedzināšana nepārprotami ir labs kokapstrādes atlikumu utilizācijas paņēmiens, taču es uzskatu, ka tas tomēr nav labākais izmantošanas veids tīrai, baltai koksnei. Domāju, ka Latvijas Finieris varētu sākt ražot ja ne gluži celulozi, tad kaut kas, saistīts ar koksnes ķīmisko pārstrādi, nākotnē varētu sekot.

 

Pilna intervija lasāma žurnālā “Baltijas Koks”, Februāris 2016

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *