Latvijas amatniecības ilgtspēja

Šķiet, ka amatniecības aprindās Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina un tekstilizstrādājumu tehnoloģiju profesoru Vilni Kazāku pazīst visi. Pats būdams spējīgs amatnieks un reizē arī šīs nozares erudīts aizstāvis, kādreizējais Latvijas Amatniecības kameras vadītājs labi redz, kāda ir mūsdienu situācija Latvijā. Diemžēl viņš atzīst, ka amatniecības jomā vēl ir ļoti daudz nesakārtotu lietu.

Kā jūs šobrīd vērtējat amatniecības situāciju Latvijā?

Paraugoties uz meistariem un viņu darbiem, amatniecība šobrīd viennozīmīgi progresē – ir virkne aktīvu meistaru, kas izcili veic savu darbu un nodod zināšanas arī jaunajai paaudzei. Tikai problēmas sākas ar jaunās paaudzes izglītošanu un vispār intereses radīšanu viņos par amatniecību kā tādu. Profesionālo skolu un tehnikumu solus kļūst aizvien grūtāk piepildīt, un lēnām to var just arī augstskolas. Taču, strādājot Rīgas Tehniskajā universitāte, mēs mācību procesā virzāmies prom no praktiskiem uzdevumiem. Vairāk rakstām akadēmisko vielu, zīmējam, skicējam – un tas gandrīz arī viss.  Tikai praktiskajā darbā integrējot apmācību procesu cilvēks pratīs ne tikai regulēt iekārtas un saprast to darbības principus, bet arī spēs domāt par pašu galveno – laba, kvalitatīva un droša produkta izstrādi.

Pēdējos gados, šķiet, amatniecība ir attīstījusies diezgan strauji. Vismaz aizvien biežāk dzirdam par jauniem, aktīviem amatniekiem.

Uzplaukums ir pamatīgs, tam es piekrītu. Strauji ienāk arī dažādas tehnoloģijas – darbarīki, apstrādes iekārtas un arī internets, kas meistaram ļauj iziet no darbnīcas un parādīt visai pasaulei savus darbus attēlu vai video formātā. Bet šajā brīdī mēs arī esam aizgājuši nedaudz prom no amatniecības pamatiem, kā rezultātā cieš tieši jaunie speciālisti. Vajadzētu būt tā, ka viņi sākumā skatās, kā strādā meistars, tad mēģina viņu atdarināt, strādājot gūst pieredzi un rezultātā arī paši audzē savu kompetenci.

Tātad, jūsuprāt, profesionālajās skolās šobrīd vairāk gatavo strādniekus, nevis amatniekus?

Man pat gribētos teikt, ka īsti ne viens, ne otrs. To var pajautāt ikvienam amatniekam, ražotājam, kas ir saskāries ar profesionālo skolu absolventiem. Tas nenozīmē, ka jaunie puiši un meitenes būtu ar ko sliktāki, bet problēma ir prakses trūkumā. Mums vajadzētu arī konkretizēt, kādas ir saistības tehnikumiem, koledžām, profesionālajām vidusskolām – šī sistēma man šobrīd nav līdz galam izprotama. Tas pats attiecas arī uz šo skolu centralizāciju. Iespējams, ka vairākas skolas tiešām bija jāslēdz. Piekrītu. Bet tika aizvērtas arī tādas, kas sagatavoja labus speciālistus, kuri mūsu tautsaimniecībā noteikti noderētu.

Bet kādam tad vajadzētu būt amatniecības apmācības modelim?

Jaunietis vai jebkura vecuma cilvēks, kam ir vēlme kļūt par amatnieku, sākumā dodas uz Latvijas amatniecības kameru, kur viņam individuāli tiek piemeklēts meistars. Pēc tam šis meistars, jau balstoties uz konkrētā cilvēka spējām, piemeklē viņam atbilstošu izglītības iestādi, kur, pēc abu domām, vislabāk būtu apgūt izvēlēto virzienu.  Skolā var iemācīt dažādus laboratorijas darbus, sociālās zinības, komunikāciju. Bet pats galvenais tomēr ir prakse. Viena nedēļa skolā, trīs – pie meistara vai uzņēmumā.

Tomēr jauniešu trūkums nozarē ir liela problēma. Kā viņus uzrunāt, pievilināt?

Kā uzrunāt atlikušos, lai nebrauc uz ārvalstīm – tur nav vienas atbildes. Šis jautājums ir ļoti komplicēts, tur ir iesaistīta gan izglītība, gan nozare un darbojas arī citi faktori. Taču, ja es paraugos uz saviem studentiem – viņiem ir jāļauj tikai strādāt! Ja šo vēlmi varētu sasaistīt kopā ar ražotājiem jau mācību procesā – tas būtu ļoti labi. Līdz ar to tas daļēji ir pašas nozares attieksmes jautājums. Kāds ir aplokšņu algu īpatsvars, attieksme pret darbinieku, darba vide.

Bet tehnoloģiski ražošana ir attīstījusies krietni pa priekšu amatniecībai.

Man šķiet, ka tas ir normāli. Tā ir industrija, un tās attīstības temps vienmēr ir straujāks. Arī tehniskās iespējas amatniekiem nekad nebūs tik plašas kā nozarei. Bet tas nav nekas slikts. Tikai mazliet apbēdina, ka nozare šobrīd ir izveidojusi tādu kā čaulu. Tiesa, amatniecībā kādu brīdi par maz ir bijis uzmanības dizainam. Mums bija divas paaudzes, kas praktiski tikai strādāja, un tas, ko mēs saucam par mākslu un dizainu, tika atlikts malā. Tagad mēs jau vairākus gadus kopā ar studentiem cenšamies piedāvāt savus izstrādātos dizaina risinājumus ražotājiem, taču atbildes visbiežāk ir negatīvas.

 Pieminējāt, ka daudzi amatnieki reģistrējas ārzemēs. Tas saistīts arī ar produkcijas noietu?

Meistaru darbu pārdošana arī ir problēma, kas būtu jāakcentē. Ja būtu iespējams izveidot, piemēram, vienotu e-veikalu vai līdzīgu platformu, kur latviešu amatnieki varētu ievietot savus darbus, tie jau būtu uzreiz pieejami visai pasaulei.  Latvijā šajā sakarā pietrūkst zīmola jeb leģendas par mūsu produktu īpašo vērtību. Parādīt, ka esam zaļa valsts, spējam un protam strādāt ar koku.

Kā tad šobrīd Latvijas amatniecība vispār izskatās uz citu valstu fona?

Mums, iespējams, pietrūkst tieši veco meistaru paaudzes iesaistes amatniecībā, tās profesionālās kopības, jo šobrīd profesionālā attīstība ir pašu jauno amatnieku rokās.  Taču, ja runājam par pašu izstrādājumu kvalitāti, Latvijas amatnieki uz citu valstu fona izskatās ļoti labi.

 

Pilna intervija lasāma žurnālā “Baltijas Koks”, Februāris 2016

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *