Koksnes būvniecības bremzējošie faktori ir neatbilstoša likumdošana un būvnormatīvi, un zināšanu trūkums par koksni kā būvmateriālu

Nesen Rīgas pilsētas arhitekta birojā notika diskusija par koka kā pamatbūvmateriāla izmantošanas iespējām sabiedrisko un dzīvojamo ēku būvniecībā – to ekonomiskajiem, arhitektoniskajiem un vides ieguvumiem –, kas pulcēja pārstāvjus gan no būvnieku, arhitektu un kokrūpnieku organizācijām un uzņēmumiem, gan valsts un pašvaldību iestādēm. Diskusijas mērķis bija apspriest iespējamo sadarbības modeli, lai mūsu valstī vairāk ēku būvētu no koka – vietējā ekoloģiskā būvmateriāla, kas ir atjaunojams un augšanas procesā absorbē oglekļa dioksīdu (CO2), tādejādi pozitīvi ietekmējot ekonomiku un arī gaisa un vides tīrību. Būt tikai loģiski, ja kvalitatīvas koka ēkas, ko Latvijā ražo, tiktu arī šeit būvētas un lietotas.

Koka apbūvei Rīgā un Latvijā ir sena un tradīcijām bagāta vēsture. Pēdējos gados, pat desmitgadēs, šim aspektam nav pievērsta pienācīga vērība un daudzviet koka apbūve kā kultūrvēsturiska vērtība iet bojā un tiek neatgriezeniski zaudēta. Pēdējos gados ir vērojama situācijas uzlabošanās – koka arhitektūras renesanse, kas gan nereti turas uz fanātiķu un entuziastu pleciem. Kādas tad ir būtiskākās problēmas tam, ka mūsu nacionālā bagātība pašu mājās netiek pienācīgi novērtēta, kamēr ārvalstīs, īpaši Lielbritānijā un Skandināvijā, koks kā būvmateriāls itin plaši tiek izmantots gan dzīvojamo, gan sabiedrisko ēku būvniecībā, aizstājot monolītās betona būves? Piemēram, no pilnībā sagatavotiem un aprīkotiem moduļiem tiek būvētas gan kopmītnes, gan daudzstāvu dzīvojamās mājas. Un, kas ir teju vai paradoksāli, daļa no šīm ēkām vai ēku daļām tiek saražotas tepat Latvijā, Latvijas uzņēmumos, kas spējuši izsisties eksporta tirgos.

Kā atzina diskusijas dalībnieki, problēmas ir pamatā divas – racionālā un emocionālā. Racionālā dimensija – likumdošana un būvnormatīvi, kas ierobežo koka karkasa un moduļu ēku būvniecību līdz trīs stāviem un nosaka vēl virkni dažādu koka konstrukciju lietošanas ierobežojumu, līdz ar to izslēdzot šo būvmateriālu no ekonomikas un, protams, emocionālā – slikti piemēri, aizspriedumi vai zināšanu trūkums par koksnes kā būvmateriāla izturību, ilgtspēju, ugunsdrošību un citiem parametriem. Kā būtisks šķērslis koksnes kā būvmateriāla izmantošanai Latvijā, kas izkristalizējās arī diskusijā, ir “koka būvniecības koncepta” virzītāja trūkums. Lai mainītu likumdošanu, nepieciešama iniciatīva un valstiska vīzija par koku kā “degvielu” būvindustrijas attīstībai, savukārt, lai veicinātu izpratni par koka labajām īpašībām ēku arhitektūrā un būvniecībā, ir jāstrādā ar sabiedrību, pasūtītāju, arhitektiem, būvniekiem, protams, arī ar ierēdņiem, būvvaldēm.

Atzīmēšanas vērts diskusijā bija Latvijas Kokrūpnieku federācijas izpilddirektora Kristapa Klausa paustais par to, ka Latvijā ir nepieciešams paraugprojekts, kas būtu nevis biznesa, bet gan mācību projekts, kuru īstenojot ražotāji apgūtu Latvijas apstākļiem piemērotākos koksnes produktus un materiālus un tehnoloģijas, savukārt uzraugošās iestādes varētu izvērtēt normu prasību atbilstību realitātei, varētu mācīties arī pilsētbūvnieki, plānotāji un citas ieinteresētās puses. Pozitīvi, ka šāds biroju un ražošanas ēkas projekts jau šobrīd tiek veidots Pārdaugavā, Bauskas ielā 143.

 

Avots: “Vai Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs būtu jābūvē no koka?”, ziņu portāls www.la.lv (publ. 25.02.2016), uz oriģinālavotu: www.la.lv

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *