Teorētiskas tēzes par medību saimniecības tiesiskā regulējuma nepilnībām Latvijā

Medību tiesību lietotāji ir pierādījuši, ka savstarpēji nespēj komunicēt un vienoties par savu sadarbību nākotnē medību saimniecības stāvokļa uzlabošanā, kā rezultātā cieš medību saimniecības un vides intereses. Lai novērstu šo problēmu, ir nepieciešami normatīvo aktu grozījumi. Piemēram, Medību likuma 19. pants varētu tikt papildināts ar 5. daļu šādā redakcijā: „Ja atkārtoti divu gadu laikā tiek konstatēta medību tiesību lietotāju savstarpējās robežas maiņa, kur atkārtoti vienam noteiktam zemes nogabalam ir mainījies medību tiesību lietotājs, pusēm ir pienākums slēgt vienošanās līgumu par savstarpējo medību iecirkņu robežu noteikšanu.”

Aktuāla tendence Latvijas medību saimniecībā ir arī medību iecirkņu sadrumstalotība – pieaug mazo medību iecirkņu skaits (2000.g. Latvijā bija 900 medību iecirkņi, bet 2010.g. – 1900), kas kavē ilgtspējīgu medību saimniecības attīstību. Lai novērstu šo problēmu, jānosaka minimālā medību iecirkņa platība, kura balstās uz dažādu zinātņu (bioloģiskā, sociālā, ekonomiskā, tiesību, vēsturiskā) kopējo viedokli. Alternatīvs risinājums medību iecirkņa minimālās teritorijas noteikšanai ir minimālās platības palielināšana noteiktām limitētajām medījamo dzīvnieku sugām.

 

Lasīt vairāk:https://sites.google.com/site/lifeofhunting/news

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *